Viedokļi

Kādu sabiedrību mēs vēlamies?

Autors: Valdis Labinskis, LRA deputāts un pilsētas domes vadītāja kandidāts
Foto: no privātā arhīva

Pēc pašvaldības vēlēšanām galvaspilsētā jēdzieni NVO un kopienu pārstāvniecība sasnieguši lielo politiku. Tagad nav vairs runa par kaut ko atbalstāmu, bet reizē arī it kā aizbildniecībā ņemamu vārgo demokrātijas augu- pilsonisko sabiedrību. Mums ir pierādījums, ka no “apakšas” var ne tikai ietekmēt vadību, bet arī piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Galvaspilsētā  “augšas”  arī  agrāk jau saskārās ar plašākiem sabiedrības slāņiem, tas notika politisko partiju iekšējā demokrātiskā procesa ietvaros. Rīgā ir daudz aktīvu un spēcīgu personību, kurām jāatrod kopēja valoda. Tomēr tagad mēs esam aizskāruši jaunu pilsoniskās sabiedrības pakāpi.

Noskatoties uz to no daudzkārt mazākas pilsētas, manā gadījumā  50 reizes, varētu pārņemt vai skaudība  un apātija – pie mums jau to nesasniegt. Tomēr arī pie mums ļoti gribas redzēt pilsonisko sabiedrību. Fakti ārzemēs un pagātne pašu pilsētā liecina, ka tas ir iespējams. Protams, katra vide un laiks prasa savu. Agrāk pie mums,  tāpat kā citur, bija gan brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, gan sporta klubi, kori, orķestri, nacionālas un reliģiskas biedrības, žūpības apkarošanas, jaunatnes biedrības un daudz kas cits.  Daudz  no pieminētā arī tagad pastāv, bieži pat ar augstāku profesionalitātes līmeni. Cilvēki daudzas lietas dara brīvprātīgi un gūst gandarījumu sev un sagādā prieku citiem. Vienīgi viss nav tik daudzkrāsains. To var izskaidrot ar vienu būtisku atšķirību – vadītājs bieži ir pašvaldības algots speciālists ar minimālās algas 0,2 vai nedaudz lielāku slodzi. Varētu sacīt-  un kas vainas tam? Viss taču notiek.

Tomēr tas daudz ko maina. Apzināti  un vēl biežāk neapzināti pašvaldība ar naudu  nosaka, kā rīkoties kolektīviem. Ļoti daudzos gadījumos šis ir galvenais un vienīgais finansējums kādai  aktivitātei. Bez pašvaldības atbalsta dažkārt pat draudētu to izzušana. Ja tas tiek uzskatīts par normālu un pareizu, kas derīgs arī nākotnei, tad nevajadzētu brīnīties, ka mūsu valstī daudzi ilgojas pēc viena saimnieka stingrās rokas. Nostiprinājies domu virknējums – tur, augšā,  kādam jāparūpējas kā par kultūru un sportu, tā arī paša kāpņu telpas tīrību un kārtību pagalmā.

Manā skatījumā pašvaldības finansējums štatu vienībām neveicina pilsonisku sabiedrību un pašiniciatīvu. Par daudz labāku uzskatu pašvaldības prognozējamā finansējuma piešķiršanu dažādām biedrībām un interešu kopām viņu mērķu vai, kā šodien saka,  projektu īstenošanai. Tad uz vietas lai paši cilvēki lemj, kā naudu vislabāk izmantot.

Nākotnes mērķus pašvaldības darbā šajā skatījumā var apkopot 10 punktos: pirmie pieci vairāk vispārēji, pilsonisko sabiedrību veicinoši, bet nākamie  pieci punkti jau skar ekonomiku:

  1. Tiešs finansiāls atbalsts sporta, kultūras un dažādu projektu iniciatīvām.
  2. Izglītības jautājumus koordinēt ar novada līmeņa skolēnu vecāku pārstāvniecību.
  3. Iedzīvotāju iesaiste ar padomēm un biedrībām dzīvokļu apsaimniekošanā.
  4. Līdzīgi pagastiem arī pilsētā iedzīvotāju pārstāvniecības un valdes izveide.
  5. Atbalsts pašvaldības iestādēs un uzņēmumos strādājošo arodbiedrību veidošanai.
  6. Tūrisma informācijas centra darbu koordinēt ar šī biznesa pārstāvjiem.
  7. Veidot sadarbību ar ģimenes ārstiem un brīvajām profesijām.
  8. Nodrošināt regulāras konsultācijas ar mazā biznesa pārstāvjiem.
  9. Veidot zemnieku padomi, lai labāk apsaimniekotu pašvaldības zemju īpašumus.
  10. Pārveidot Dzīvokļu un komunālo saimniecību, lai tā nebūtu monopolists elektriķa, santehniķa un citu amatnieku pakalpojumu piedāvāšanā.

Katrā pilsētā ir atšķirīgas iestrādes un trūkumi. Daži aizmetņi pilsoniskas sabiedrības veidošanai pastāv arī pie mums. Tomēr uzskatu, ka bez jaunām iniciatīvām  neizdosies ne pie mums, ne citur panākt iedzīvotāju lielāku iesaisti, piederības sajūtu un atziņu, ka novads nav pašvaldības, bet mūsu visu kopēja lieta. Patriotisms, kas tiek pavēlēts no augšas, var tikai aizvest galējībās un strupceļos, kā to redzam pie mums kaimiņos.

Darba pieredzes trūkums: problēma un risinājumi

Jauniešu pirmās darba pieredzes trūkums: problēma un risinājumi Autore: Laila Uzule, MC Alfa – mācību centra direktore, valdes locekle  Strādājot tehnikumos ar jauniešiem, bieži runājām par problēmu – no vienas puses trūkst darba roku, bet no otras puses – darba devēji prasa darbinieku jau ar pieredzi. Kā to iegūt? Vai vienmēr runa ir tikai par […]

Stabiņu invāzija Rīgas ielās

Autors: Valdis Gavars, Rīgas domes deputāts Foto: Kaspars Bergmanis, Rīgas domes deputāta kandidāts Pēdējās dienās daudzi rīdzinieki noteikti ir pievērsuši uzmanību apstāklim, ka vairākās Rīgas ielās veiktas dažādas satiksmes organizācijas izmaiņas, turklāt, šķiet, ir sākusies parādība, kuru varētu dēvēt par “plastmasas stabiņu invāziju”. Pirmais vēstnesis varētu būt A. Čaka iela, kur rekomendējošā (!) velojosla teju […]