Viedokļi

Neatkarību nevar mantot – katrai paaudzei tā jāizvēlas no jauna

Šī fotogrāfija tapusi 2026. gada 21. augustā pie Saeimas nama – vietas, kur 1991. gada 21. augustā tika pieņemts Konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu un pilnībā atjaunota Latvijas neatkarība. Tā simboliski savieno arī divu paaudžu pieredzi – Romualds Ražuks pieder paaudzei, kura atjaunoja Latvijas neatkarību, savukārt Dāvis Melnalksnis ir dzimis un audzis jau brīvā Latvijā un šodien pats strādā Saeimā.

Romualds Atmodas laikā bija viens no Latvijas Tautas frontes līderiem un no 1990. līdz 1992. gadam – tās priekšsēdētājs. Viņam 1991. gada 21. augusts nav tikai ieraksts Latvijas vēstures grāmatās, bet gan personiski piedzīvots un izšķirošs brīdis.

Brīdī, kad Augstākā Padome pieņēma vēsturisko lēmumu, vēl nebija zināms, kā beigsies Maskavas pučs. Pie Augstākās Padomes atradās OMON vienības un bruņutransportieri, un pastāvēja reāli tās ieņemšanas draudi. Tomēr deputāti neizvēlējās nogaidīt, laipot vai meklēt šķietami drošāku kompromisu. Brīdī, kad varēja šķist, ka viss ir zaudēts, viņi pieņēma Latvijai vajadzīgo lēmumu.

“1991. gada 21. augustā neviens mums nevarēja garantēt, ka viss izdosies – ka pučs Maskavā izgāzīsies, armija neiejauksies un Rietumi mūs atzīs. Taču viena lieta bija mūsu pašu rokās – lēmums, ka Latvijai ir jābūt brīvai. Neatkarība vispirms sākas ar cilvēka iekšēju pārliecību un atteikšanos pieņemt, ka mūsu valsti un nākotni mūsu vietā izlems kāds cits,” saka Romualds.

Viņš uzsver arī kādu citu būtisku Atmodas laika mācību – Latvija nedrīkst kļūt par divām savstarpēji nesarunājošām Latvijām. Toreiz cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem, dzīvesstāstiem un politiskajām simpātijām spēja vienoties par to, kas bija svarīgāks par viņu domstarpībām – Latvijas neatkarību un demokrātiju.

Neatkarību nevar sargāt tikai ar armiju. Tās aizsardzība sākas arī ar cilvēku gatavību līdzdarboties, neļaut sevi sašķelt, uzticēties savai valstij un nepieciešamības gadījumā rīkoties tās labā.

Savukārt Dāvja paaudzei sava valsts un tās institūcijas ir bijušas ikdienas realitāte. Taču karš Ukrainā un straujās pārmaiņas drošības situācijā atgādina, ka ne brīvību, ne drošību nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu un uz visiem laikiem garantētu.

“Manai paaudzei nav bijis jāpiedzīvo cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Mēs esam auguši ar Latviju kā brīvu valsti. Tomēr, redzot karu Ukrainā un to, cik strauji var mainīties notikumi pasaulē, arvien skaidrāk saprotu – brīvība nav pašsaprotama. Mūsu atbildība ir ar savu darbu, līdzdalību un pieņemtajiem lēmumiem stiprināt Latviju, tās demokrātiju un cilvēku uzticēšanos savai valstij,” saka Dāvis.

Latvijas Reģionu Apvienībā abas šīs paaudzes strādā kopā. Romualda paaudze zina, ko nozīmē atgūt savu valsti. Dāvja paaudzes atbildība ir to stiprināt tā, lai Latvijas brīvība būtu droša arī nākamajām paaudzēm.

Jo valsts nav kaut kas no mums nošķirts. Valsts esam mēs paši. Neatkarību nevar vienkārši saņemt mantojumā – katrai paaudzei tā ir jānovērtē, jāizvēlas un jānosargā no jauna.