Viedokļi

Apkures sezona. Vai būs pieejams izvēlētais resurss un kāda būs cena?

Autors: Jana Muižniece, sociālās drošības eksperte.

Tuvojas gada skaistākie svētki, kad daba sevi atvērs savā pilnbriedā, lai pēc tam jau briedinātu savus augļus rudens ražai. Pierasts un rimts  dabas cikls, ja vien šoreiz fonā mums nebūtu neziņa un uztraukums par gaidāmo apkures sezonu. Dzīvojam mēs mērenajā klimata joslā, kur apkures sezona ir 8 – 9 mēneši, tāpēc šis jautājums skar katru mājsaimniecību:

Vai būs pieejams izvēlētā apkures veida resurss un kāda būs tā cena, vai par kādu tarifu siltumenerģiju piegādās pakalpojuma sniedzējs?
Papildu fonu vēl iezīmē arvien pieaugošās cenas par degvielu, elektroenerģiju un pārtiku, kā arī Eiropas Centrālās bankas paziņojums par procenta likmju palielinājumu un tā iespējamo turpinājumu,  kas skars gan iekšējo (mājsaimniecību), gan ārējo (valsts) parādu apkalpošanu.

Inflācijas pieaugums maijā bija jau teju 17%, salīdzinot pret iepriekšējā gada maiju.
Ekonomisti jau sāk runāt par bīstamas tendences iezīmēšanos kā stagflācija (kad stagnācijas un inflācijas riski draud iestāties vienlaicīgi), kas būs sarežģīts un izaicinājumu pilns laiks iedzīvotājiem un lēmumu pieņēmējiem.

Šonedēļ Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs G.Kaminskis sarunā ar laikraksta “Diena” žurnālistu atzina, ka problēmas ar apkures rēķinu apmaksu bez valsts atbalsta varētu rasties ap 50–55% mājsaimniecību, bet pieļauju, ka skaitlis varētu būt vēl augstāks, kas nozīmēs, ka atbalsts būs nepieciešams ne tikai zemu ienākumu mājsaimniecībām, bet arī mājsaimniecībām ar vidējiem ienākumiem. No vienas puses, atbalstam būtu jābūt mērķētam, jo plašs atbalsta klāsts ir bijis gan pandēmijas laikā, gan dabasgāzes tarifa palielinājuma kompensēšanai un elektroenerģijas sistēmas pakalpojuma un obligātā iepirkuma komponenšu maksas kompensācijai 2022.gada pirmajos 4 mēnešos uz valsts budžeta deficīta rēķina, tam pēdējo divu gadu  laikā vairākkārt palielinoties (2021 – 7,3% no IKP), secīgi valstij ieejot inflācijas spirālē. No otras puses, vai mērķēta atbalsta kontroles mehānismi būs samērīgi gan no administrēšanas izmaksu, gan cilvēkresursu viedokļa pret nepieciešamo atbalsta apjomu, jau tagad saprotot, ka visa spektra sadārdzinājums sāpīgi skars teju katru mājsaimniecību. Un tas jau iezīmē universālā atbalsta mehānisma nepieciešamību kombinējumā ar papildu atbalstu sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām, piemēram, senioriem, personām ar invaliditāti, izmantojot publisko resursu datu bāzes.

Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka sniedzamais atbalsts būs finansiāli ietilpīgs, kur pieejamie finansēšanas avoti ir sekojoši:

1. Valsts pamatbudžets – inflācijas ietekmētais ieņēmumu pieaugums un/vai budžeta deficīta palielinājums caur ārējo parādu;
2. Pašvaldību budžets – kur sadārdzinājumu vajadzību segšanai ir uzsākta saruna par lielāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdales proporciju starp pašvaldībām un valsti (80/20), par attiecīgo daļu gan samazinot valsts pamatbudžeta daļu;
3. Abu finansēšanas avotu kombinējums.

Skaitļu un faktu informācija nav iepriecinoša un vietā teiciens “Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp”.
Pieļauju, ka dzīve mūs piespiedīs meklēt un rast vēl kādus citus neordinārus risinājumus.