Viedokļi

Edvards Smiltēns: Mēs spējam menedžēt krīzes.

Foto: Kristīne Madjare
Teksts: Aivars Ozoliņš
Publicēts: 13.09.2022. https://ir.lv

Vēlēšanu apvienībā Apvienotais saraksts apvienojušās Latvijas Reģionu Apvienība (LRA), Latvijas Zaļā partija, kura maija sākumā pameta Zaļo un Zemnieku savienību, Liepājas partija, kura izstājās no ZZS jūnijā, un Ulda Pīlēna biedrība Apvienotais saraksts (AS), bet viņš pats ir AS premjerministra amata kandidāts, taču vēlēšanās nepiedalās. Apvienība brīdina par Latvijai it kā draudošu milzīgu krīzi un pasniedz sevi kā profesionālu krīzes menedžeru komandu. Tomēr programmā un publiskos izteikumos AS izvairās nosaukt skaitļus, kuri raksturotu piesauktās krīzes mērogu, un tās pārvarēšanai nepieciešamos līdzekļus un konkrētus pasākumus. Par Apvienoto sarakstu varētu balsot no 3,3 (SKDS) līdz 9,2% (Factum) vēlētāju, rāda jaunākie aptauju dati.

Ar LRA valdes priekšsēdētāju, Rīgas dome priekšsēdētāja vietnieku Edvardu Smiltēnu sarunājos 4. septembrī viņa kabinetā Rātsnamā.

Kāpēc jūs neesat apvienības premjerministra amata kandidāts?

Šī ir spēku apvienība, un katra no apvienības organizācijām izvirzīja savu premjera amata kandidātu. No Latvijas Reģionu Apvienības tiku virzīts es, no Liepājas bloka Māris Kučinskis, un Edgars Tavars no Latvijas Zaļās partijas. Jāteic, ka apvienība tapa ļoti īsā laikā, un skaidrs, ka sabiedrībai vajag vienu konkrētu cilvēku, kas nes šo premjera pozīciju. Un, izvērtējot to, kas stāv mums priekšā – mēs jau esam faktiski tādā daudzslāņainā krīzē, Uldis Pīlēns to sauc par tādu kā devīto vilni, kas ir akumulējis vairākas krīzes vienā –, tad piemērotāku cilvēku Latvijā par Uldi Pīlēnu šim krīzes menedžmentam mēs vienkārši nespējām nosaukt pat no sava vidus.

Kāpēc ne Māris Kučinskis? Viņam ir pieredze, un, kad apvienība veidojās, viņu minēja kā reālāko premjerministra amata kandidātu.

Mēs visi trīs vienojāmies, ka premjera amata kandidātam ir jābūt Uldim Pīlēnam. No visiem trijiem, kuri ir partiju blokā, Mārim Kučinskim, protams, ir valdības vadītāja pieredze, kas ir ļoti liels ieguvums mūsu komandai.

Vai izlēmāt, ka viņš slikti vadījis valdību?

Nē, mēs tā neizlēmām. Pirmkārt, sabiedrība vienlaikus pieprasa spēju novadīt krīzi un jaunu piedāvājumu politikā. Mēs skaidri apzināmies, ko no mums sagaida vēlētāji. Uldis Pīlēns abus šos faktorus simbolizē.

Solījāt apvienības premjerministra amata kandidātu publiskās debates. Kāpēc tās nenotika?

Tāpēc, ka visi vienojāmies par vienu cilvēku. Līdz ar to mēs varējām, protams, rīkot debates savā starpā, bet laika ierobežojuma dēļ, vēlēšanu tuvuma dēļ mēs vienkārši sapratām, ka ir jāfokusējas tikai uz pašu svarīgāko – uz programmas detalizāciju, uz diskusijām ar mūsu konkurentiem vai potenciālajiem sadarbības partneriem – vienalga, kā mēs nosaucam, – bet faktiski uz cīņu publiskajā arēnā.

Vai premjerministra amata kandidāta, kurš pats nepiedalās vēlēšanās, nosaukšana nav sekošana ZZS piemēram?

Nē. Kad iepriekšējās Saeimas vēlēšanās Krišjānis Kariņš no Vienotības un Roberts Zīle no TB/LNNK/Visu Latvijai bija nekandidējoši premjera amata kandidāti, nevienam šai valstī nebija ar to problēmu. Tagad izrādās, ka brīdī, kad tomēr Kariņa kungs ir izlēmis kandidēt vēlēšanās, virknei ļaužu, vairāk no mediju vidus, tas ir arguments. Tai skaitā arguments, lai Pīlēna kungu izslēgtu no fināla debatēm.

Mēs to uzskatām kā daļēji netīru spēli. Jo pagājušajā reizē nekandidējošie premjera amata kandidāti Kariņa kungs un Zīles kungs bija, protams, goda vietā televīzijas studijā, un ar to nebija problēmu. Bet šoreiz spēles noteikumi tiek mainīti spēles laikā, kad vairs nevar izmainīt, vai cilvēks pieņemt šo kandidēšanu vai nē – tas ir noticis fakts, saraksti ir iesniegti, un tad tiek izmainīti spēles noteikumi.

Līdzīgi bija ar Reģionu apvienību, kad mēs tikām izslēgti no debatēm, pamatojoties uz faktoriem, kuri iestājās pirms sarakstu iesniegšanas – uz reitingiem pirms sarakstu iesniegšanas. Tiesā mēs uzvarējām, tiesa atzina, ka tas ir absolūti nepamatoti, jo sabiedrība tikai pēc sarakstu iesniegšanas sāk vērtēt konkrēto piedāvājumu.

Pīlēns maijā teica, ka nekandidēšot uz Saeimu tāpēc, ka pārstāv uzņēmumu grupu, un tas neesot savienojams ar deputāta darbu. Vai tas ir savienojams ar premjerministra darbu? Vai viņam nerastos nopietni interešu konflikti?

Es saprotu Pīlēna kunga pozīciju. Skaidrs, ka Pīlēna kungs nejūt sevi parlamenta darbā. Viņš ir menedžeris, viņš ir krīžu menedžeris, spēj pārvaldīt lielus kolektīvus, spēj redzēt globālus procesus un laikus spert stratēģiskus soļus, lai reaģētu uz dažādiem procesiem. Viņš ir skaidri pateicis, ka gatavs premjera darbam, bet nav gatavs ikdienas rutīnas darbam parlamentā.

Turklāt, iespējams, gan kovid krīze, gan enerģētikas krīze, gad krīze ekonomikā, viss kopā, drošība – ja nebūtu šie ļoti daudzie faktori vienkopus, kas potenciāli uzliek Latvijas valsti uz ļoti nestabilas trajektorijas, kur veikums krīzes menedžmentā predefinēs, kur mūsu valsts nostāsies pēc šīm turbulencēm, es domāju, Pīlēna kungs vispār nebūtu nācis politikā.

Pīlēns pastāvīgi piesauc “menedžera kapacitāti”, kuras pietrūkstot gan valdībai, gan politiķiem, bet viņam, redz, tā esot. Kāpēc vēlētājiem būtu jātic uz vārda, ka viņam ir “kapacitāte” valdības vadīšanai?

Mēs šobrīd piektdienās, sestdienās, svētdienās visa komanda braucam tikties ar vēlētājiem. Esot Liepājā, mēs arī viesojāmies Ulda Pīlēna uzņēmumos. Grupas apgrozījums 10 gados ir 1,4 miljardi eiro, nodokļos samaksāti vairāk nekā 200 miljoni eiro, eksports ir 70%, 20% ir privātais pasūtījums Latvijas tirgū un tikai 10% no visa apjoma ir saistīti ar valsti vai pašvaldību. Redzot modernizācijas līmeni ražotnēs, automatizācijas līmeni, pārvaldības sistēmu, kas ir izveidota, man nav ne mazāko šaubu – ja Pīlēna kungs var uzbūvēt šāda līmeņa eksportējošu uzņēmumu, tad viņa menedžera prasmes un pieredze ir absolūti pietiekama, lai viņš spētu izvest valsti cauri krīzei.

Jūsu teiktais liek atcerēties Andra Šķēles savulaik paziņoto, ka valsts esot jāvada kā uzņēmums.

Nepiekrītu. Tur ir būtiska atšķirība. Atsevišķi elementi uzņēmuma vadībā var tikt piemēroti arī valsts vadīšanā. Bet ir ļoti skaidrs nošķīrums. Piemēram, Edgars Štelmahers ir profesionāls līdz kliņķim nolaistu uzņēmumu reanimators, viņš vienkārši paņem absolūti bankrotējošu, administratoru gandrīz jau izvazātu uzņēmumu un uzceļ to. Bet, tātad, atšķirība starp valsti un uzņēmumu it tāda, ka uzņēmumā krīzes brīdī var atlaist darbiniekus, samazināt savus izdevumus, bet valstī tu savus cilvēkus nekur nedrīksti atlaist, par viņiem, otrādi, ir jāparūpējas. Bet principā skaidri noteiktus mērķus, uzdevumus ierēdniecībai, institūcijām, kuri ir jāsasniedz, – tā prakse ir pārņemama arī no uzņēmumu vadības.

Vai sanāk, ka Reģionu apvienībā, Zaļajā partijā un Liepājas partijā nav cilvēku, kuri varētu tikt galā ar krīzēm?

Šis saraksts, un to daudzi atzīst, ir pēdējos 10 gados viens no profesionālākajiem sarakstiem, kāds vispār ir izveidots. Šis saraksts ieved šajā pagurušajā politiskajā vidē, kura pēdējos 10 gados ir noplicinājusies, faktiski jaunu iesaukumu nākamajiem 10 gadiem.

Vai Linda Matisone, vai Aiva Vīksna, vai Andris Kulbergs, Edgars Štelmahers – varam saukt ļoti daudzus jaunus, bet pieredzējušus cilvēkus, kas ir pateikuši, ka viņi gatavi… Linda Matisone pateica – es beidzu savu dzīves posmu kā Laumas vadītāja un eju politikā. Lai šādu soli spertu talantīgi, daudz sasnieguši cilvēki, kas ir vajadzīgi Latvijas valstij, – tas ir ārkārtīgi liels panākums. Tātad – mūsu komandā ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir spējīgi menedžēt krīzes – gan risināt veselības aprūpes sistēmas problēmas, gan izglītības, un tā tālāk.

Bet ir skaidrs, ka no visas šīs komandas Uldim Pīlēnam piemīt tādas kvalitātes, lai viņš būtu labākais premjers, šajā brīdī vispiemērotākais.

Vai jūsu apvienību nejauc ar ZZS? Un vai jums nebūtu pat izdevīgi, ja daļa vēlētāju sajauktu?

Mums nav izdevīgi, ka sajauc.

ZZS spēlē tādu, kā lai saka, viltīgu spēlīti. Latvijas Zaļā partija ir prom no Zaļo un Zemnieku savienības, un ZZS nekorekti vēl izmanto savā nosaukumā vārdu “zaļo”. Jo būtībā viņiem vajadzētu nosaukumu mainīt uz Sarkano zemnieku savienību, tāpēc ka viņu sadarbības partneris tagad ir Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija.

Mums Gulbenē bija interesanta tikšanās ar senioriem. Viņi teica – nē, nē, mēs jau zinām, mēs izpētījām – Bergmanis pie jums, Kučinskis pie jums, Līdaka pie jums, Tavars pie jums, Barča pie jums, Putra pie jums. Zemnieki – viņi jau vairs nav zaļi, pārgriez uz pusēm, un izrādās, ka sarkani. Tāds ir tas pensionāru vērtējums tajā galā!

To mēs saprotam, ka tā mazā viltība izmantot Zaļās partijas nosaukumu, kaut gan viņu tur nav, ir, viņi to lieto. Bet vēlētājs, aizvien vairāk cilvēku sāk atpazīt šo mazo viltību.

Kādas ir galvenās atšķirības starp Apvienoto sarakstu un ZZS, un kāpēc vēlētājiem būtu jābalso par jums, nevis par viņiem?

Kardinālas atšķirības. Viņu premjera amata kandidāts ir cilvēks, no kura sacītā konteksta gandrīz vai var noprast, ka Ukraina ir vainīga pie tā, ka iet bojā desmitiem tūkstošu cilvēku, tiek slepkavoti bērni, izvarotas sievietes. Proti, Lemberga kunga izteikumi, kas manā ieskatā ir nostāšanās drīzāk Krievijas pusē šajā karā, vai aicinājumi kaut kā neitrāli paskatīties uz situāciju, kurā nevienam normālam, saprātīgam cilvēkam neitrālas emocijas vienkārši nav iespējamas, ir absolūti skaidra robežlīnija starp Zaļo un Zemnieku savienību un Apvienoto sarakstu.

Mūsu pozīcija Ukrainas kontekstā ir absolūti kristālskaidra. Vēl vairāk – es pats personīgi uzvilku šeit mastā karogu kopā ar Mārtiņu Staķi – es piektdienas vakarā [11. februārī] to piedāvāju [Ukrainas] vēstniekam, un pirmdienā, 14. februārī, mēs jau bijām uzvilkuši karogu šeit pirmie Eiropā. Un otrdienā jau visas LRA pašvaldības uzcēla karogu, un tikai pēcpusdienā Zeļenskis nāca klajā ar ideju, lūdza valstis – vai jūs varētu atbalstīt Ukrainu un simboliski pacelt karogus? Latvija bija pirmā, to Ukrainā zina visi.

Un kopš tās dienas es ar [Ukrainas vēstnieku Oleksandru] Miščenko sazvanos kā septiņos rītā, tā vēl runāju vienos naktī. Tiek organizēta miljonos mērāma palīdzība, ir Medical Help projekti, es pats biju aprīlī Ukrainā ar vienpadsmit autobusiem, 88 tonnām humānās palīdzības, mēs runājam par Ukrainas atjaunošanas programmām.

Proti, Rīgas dome to dara.

Es atbildu par ārlietām. Līdz ar to tā ir mana funkcija no pirmās, no nulltās dienas. Tas skaidri parāda to, kur mēs stāvam kā Apvienotais saraksts. Mūsu līdzšinējā rīcība, reaģēšana vēl pirms notikumiem Ukrainas kontekstā, noliek mūs absolūti skaidrā pozīcijā.

Bet kāpēc vēlētājam būtu jāuzticas Tavaram, kurš daudzus gadus ir bijis nelokāms Lemberga atbalstītājs un aizstāvis?

Cik nu aizstāvis vai atbalstītājs, tas jāvērtē pašiem vēlētājiem, bet viņa absolūti dzelžainā pozīcija pēc 24. februāra, tajā brīdī, kad Lemberga kungs atļāvās sākt žonglēt, laipot un vilkt to deķi Krievijas virzienā, ar Zaļās partijas aiziešanu no ZZS manās acīs viņš ieguva lielu ievērību. Es zinu, cik tas ir grūti, zinu, cik smagi ir pieņemt šāda līmeņa lēmumus, pie tam es ļoti labi apzinos Zaļās partijas situāciju, kad Zaļās partijas nosaukumu draudēja paturēt Zemnieku savienība, plus – Zaļā partija aiziet ar nulli eiro kasē, kopējais vēlēšanās iegūtais valsts finansējums viss faktiski paliek Zemnieku savienībai. Es apzinos, cik tas solis bija smags, bet tas bija principiāls, un viņi to izdarīja.

Tāpat arī Kučinska kungs un Bergmaņa kungs – žurnālisti ļoti labi zina, ka viņi vienmēr ir bijuši Lemberga opozicionāri un mēģinājuši Zemnieku savienību vest pie prāta.

Bet kāpēc jāuzticas partijai, kura, lai arī ko atšķirīgi palaikam darījuši daži biedri, vienmēr ir bijusi uzticama Lemberga sabiedrotā?

Es skatos uz personālijām. Man ir bijusi sadarbība ar Māri Kučinski, ar Raimondu Bergmani, ar to pašu Barču sociālajā blokā, un šie cilvēki ir profesionāli un principiāli, un arī Lemberga kontekstā – Latvijas Reģionu apvienība novilka dzelžainas līnijas attiecībā uz Lembergu pie jebkādām sarunām sadarbībai ar manis nosauktajiem cilvēkiem. Tā tas bija uz Rīgas vēlēšanām, tāpēc tā atšķirība ir ļoti redzama, un Latvijas Reģionu apvienība ir pārstāvēta Rīgas domē, mēs esam šo pārmaiņu arī realizētāji. Zaļo un Zemnieku savienība nav pārstāvēta Rīgas domē tikai tāpēc, ka viņu nespēja atbrīvoties no Lemberga mantojuma pie tā arī noveda.

Man ir skaidrs, lai es pats priekš sevis pieņemtu lēmums, kurš ir tas, kas ir vairāk bremzējis procesus iekšienē, lai tiktu vaļā no Lemberga ēnas, un kurš cīnījies par to. Man ir bijuši divi sarunu raundi par Rīgas vēlēšanām, un es skaidri redzēju to robežšķirtni, kuri cilvēki izmisīgi vēlas saglabāt status quo Lemberga attiecībās, un faktiski tā bija mūsu sarkanā līnija, mēs nepieļaujam tālāku sadarbību.

Divi no redzamākajiem Apvienotā saraksta politiķiem Pīlēns un Kučinskis bija Tautas partijā. Vai, bēgot no Lemberga, neesat uzskrējuši Šķēlem?

Tad jau varbūt Latvijas attīstībai jau sen uzskrējuši, jo viņu premjera amata kandidāts ir Artis Pabriks.

Es vaicāju par jūsu partiju, Pabrikam mēs pašam pavaicāsim.

Nu, man soctīklos pārmet to pašu – ka es esmu kādreiz bijis Vienotības dibinātājs un arī valdes priekšsēdētāja vietnieks. Protams, cilvēki, kuriem ir politiskā pieredze, var vēsturiski nākt arī no kādām organizācijām. Bet atslēgas faktors ir, vai viņu profesionālajā rīcībā ir konstatējams, ka viņi kaut nedaudz strādā kaut kādu šauru interešu lokā. Man šādu pierādījumu nav. Tieši otrādi, ar Māri Kučinski vienā koalīcijā strādājot – es biju Izglītības ministrijā parlamentārais sekretārs tajā laikā –, sadarbība ir bijusi vienkārši lieliska, viņš ir ļoti skaidri vienmēr izpratis visus problēmjautājumus, redz kopējo laukumu, viņš neskatās šauru interešu kontekstā.

Mums ir cilvēki, kuri vispār nekad nav bijuši saistīti ar politiku. Piemēram, Ilze Ortveina, Edgars Štelmahers, kurš nosacīti gan bija Sabiedrībā citai politikai kādreiz, bet kandidējis uz Saeimu nav. Vai Kulbergs, vai Velšs, Aiva Vīksna, Linda Matisone. Viņi visi ir Saeimas kontekstā absolūts svaigums kā piedāvājums.

Ir cilvēki, kuriem ir politiskā vēsture, kuri kādreiz ir mēģinājuši kaut ko politikā darīt, apdedzinājušies, viņiem dažkārt ir bijusi rūgta pieredze. Manā gadījumā – es lepojos, ka savulaik biju epicentrā lieliem tektoniskiem notikumiem, un es biju arī dibinātājs organizācijai, kuru savulaik mīlēja trešdaļa Latvijas. Diemžēl tas viss ir aizgājis pilnīgi pa nepareizajām sliedēm.

Pīlēns jau pagājušogad pirms pašvaldību vēlēšanām gājis pie Vienotības ar sadarbības piedāvājumu.

Vai otrādi.

Viņš pie Dombura 6. jūlijā teica: “Mēs piedāvājām Vienotības vadībai izskatīt apvienotā saraksta ideju vēl gadu, pusotru atpakaļ pašvaldību vēlēšanās.” Bet tagad visur runā par 24. februāri kā personisko robežšķirtni: “Ja nebūtu 24. februāra, varbūt būtu mierīgi nodarbojies ar uzņēmējdarbību.” Vai vēlētāji var uzticēties premjerministra amata kandidātam, kurš pat šajā, kā pats apgalvo, robežšķirtnes jautājumā neizklausās patiess?

Viņš neizklausās patiess?

Jā, runā, ka būtu nodarbojies uz uzņēmējdarbību, ja nebūtu bijis 24. februāra, bet patiesībā jau pirms pašvaldību vēlēšanām gāja pie Vienotības ar piedāvājumu veidot kopīgu sarakstu.

Es domāju, ka, visticamāk, daudzi būtu palikuši malā, nebūtu iesaistījušies, ja mēs skaidri neapzinātos šī brīža situācijas nopietnību, ka, iespējams, tikai apstākļu sakritības dēļ uz mūsu zemes vēl pagaidām ir miers.

Es vaicāju par Pīlēnu.

Skaidrs, ka 24. datums tādus cilvēkus kā Uldis Pīlēns un daudzus citus ir faktiski iesaucis politikā.

Es teikšu tā – sarunas vispār par politisko vidi, par mūsu politiskās vides drošību notiek jau vairākus gadus. Jo 13. Saeima izceļas ar acīmredzamu nekompetenci, sabiedrības absolūtu vilšanos. Uz vēlēšanām jau ir tā, ka tikai trešdaļa saka, ka piedalīsies. Tā ir demokrātijas krīze. Totāla. Tas nozīmē, ka, jo mazāk cilvēku piedalās, jo saskaldītāks ir parlaments, jo vairāk – ne tikai Saeimā, arī Eiroparlamentā un citur – tiek spēki, kuri ir klaji pretvalstiski. Viņu vēlētāju bāze ir, piemēram, Ždanokai 27 000 vēlētāju, un viss. 27 000 vēlētāju pie mazākas aktivitātes var nozīmēt viņai 5,5 procentus un pie lielākas aktivitātes divus procentus.

Tātad sarunas par to, ka mūsu demokrātija ir krīzē un ka lielais iesaukums, kas bijis savulaik partija Vienotība, un nāca vēl šī komponente bezpartejiskie – mans labs draugs Ojārs Kalniņš un citi, kas ienāca, – ir izsmēlusi sevi. Un ka ir jābūt šim nākamajam iesaukumam – pat neatkarīgi no kara, tas bija tāds ilgi diskutēts jautājums. Savukārt 24. datums šos procesus vienkārši paātrināja, tas bija absolūts katalizators.

Varbūt tad nevajadzētu stāstīt, ka nebūtu gājis politikā, ja nebūtu bijis 24. datuma, ja procesi, kā sakāt, ir arī pavisam citi, ne tikai karš?

Es domāju, ka Pīlēna kungs redz laukumu. Jo viņš nesaka, vai pats būtu gājis politikā tajā brīdī, kad veda šīs sarunas, vai ierosināja kādus procesus. Tajā laikā es pats arī mēģināju šo tēmu cilāt. Tāpēc Rīgas vēlēšanas, tāpēc bija stratēģiskas savienības, arī Rīgas vēlēšanās, lai nogāztu Ušakovu, Ameriku un šo režīmu izsviestu par durvīm. Un tas pats bija uz Saeimu, jo acīmredzami 13. Saeima parādīja jau tādus  katastrofas priekšvēstnešus, un 14. Saeima varēja būt vēl dramatiskāka.

Mēs ar Uldi Pīlēnu esam par to runājuši. Es ļoti detalizēti zinu, kā Ukrainā viss soli pa solim virzījās. Karš ir pēdējā fāze. Tas ir tad, kad Krievija nevar okupēt Ukrainu citiem līdzekļiem un izvēlas dārgāko un asiņaināko metodi un ar lielākiem zaudējumiem, kas saucas karš. Pirms tam, pirms kara FSB 5. nodaļa investēja Ukrainā 8 miljardus dolāru, pirka visus, kurus var nopirkt – politiķus, žurnālistus, kultūras darbiniekus, sportistus, vietējos pašvaldībniekus, militāristus, visus, ko var nopirkt. Tas ukraiņiem atspēlējās tajā brīdī, kad sākās karš. Viņi pazaudēja Hersonu nevis tāpēc, ka nespēja to noturēt, bet gan dēļ nodevības.

Es esmu pārliecināts, ka tas pats notiek Latvijā. Mēģinājums uzbūvēt situāciju, kad starp populistiem, prokremliskajiem, tiem, kuri laipo pa vidu, kaut kādiem iemidzinātajiem aģentiem un tā tālāk, izveidojas 52 balsis Saeimā. Tur jau nav vairs tanki vajadzīgi! Un pie zemas aktivitātes to var panākt.

Tāpēc tās sarunas pēdējos divos gados, ka ir jāveido liels piedāvājums Latvijas politikā ar jaunu iesaukumu, kur sabiedrība tiešām redz, ka tie cilvēki ir profesionāli, viņi sevi dzīvē ir pierādījuši, viņi ir lojāli, patriotiski mūsu valstij. Ja šāda iesaukuma nebūt, ja nebūtu Apvienotā saraksta, tad principā es garantēju, ka viena liela daļa sabiedrības pateiktu – mums nav, par ko balsot.

Uz cik vietām cerat 14. Saeimā?

12 līdz 23.

Kādas ir sarkanās līnijas koalīcijas veidošanā?

Es personīgi, un tas lielā mērā sakrīt ar kolēģiem, vispār neredzu nekādu versiju veidot ar tiem politiskajiem spēkiem, kas varētu būt Krievijas ietekmes zonā, kuru loma būtu bijusi vēlēšanās kopā iegūt šīs 52 balsis.

Vai varētu nosaukt, kuri tie ir, un ne tikai Saskaņa un Krievu savienība?

Mana pārliecība no tā informācijas apjoma, kas ir manā rīcībā – ne visu es varu atskaņot, bet tas veido manu pārliecību, – ka šie spēki ir Saskaņa, Latvijas Krievu savienība, un starp citu, ir interesanti, ka, izskatās, mūsu kaimiņvalsts vīri ir uzlikuši likmi uz Krievu savienības jauno versiju Rosļikovu. Es skaidri redzu, ka Gobzema kungs un Šlesera kungs ir tieši tajā orbītā, un man ir ļoti lielas šaubas par Lemberga kungu. Nu, redziet, viņš ir ļoti dramatiskos apstākļos, viņš jau ir notiesāts pirmajā instancē. Ir pārsūdzējis, protams. Bet tas nozīmē to, ka, ja nenotiek tektoniskas pārmaiņas, tad no cietumsoda izvairīties nav iespējams. Jautājums – ko viņš būtu gatavs darīt tektonisko pārmaiņu dēļ? Tas man šķiet kā risks.

Pirmīt teicāt, ka tur ir dzelžainas līnijas. Vai sarkano līniju tātad nav?

Nē, es teiktu, ka es koalīciju neveidotu ar cilvēku, kurš kontrolē šo partiju, kurš nespēj nodefinēt dzelžainu pozīciju Ukrainas jautājumos, drīzāk laipo Krievijas virzienā. Protams, to visu saucot, es saprotu, ka šis rezervistu soliņš, ar kuriem vispār ir iespējams veidot koalīciju, paliek aizvien īsāks. Bet es vienkārši redzu, ka manis nosauktie Latviju noteikti neved tai virzienā, kurā es gribētu redzēt.

Grūti nepamanīt, ka arī citās diskusijās jūs izvairāties pateikt stingru “nē” koalīcijai ar ZZS.

Es neizvairos, nē. Teiksim tā, es zinu, kur ir stāsta problēma. Es ļoti ceru, ka sabiedrība ir daudz ko apzinājusies un sapratusi kopš notikumiem Ukrainā, kuri sākās vispār jau 2014. gadā, bet tādā mērogā un nežēlības pakāpē 24. februārī. Bet, ja kaut kādu apstākļu sakritības dēļ tur izveidojas tuvu vairākumam vai vairākums, tā būtu liela traģēdija Latvijai, bet politiski nozīmētu to, ka tad būtu jāveic daudz radošas darbības.

Apvienotā saraksta pārstāvji pastāvīgi runā par tuvojošos “nepieredzētu apmēru krīzi” un ka Latvija esot kā Titāniks, kam priekšā aisbergs. Taču nepaskaidro, kāda tieši būtu šī krīze. Vai nākamo četru gadu laikā Krievija varētu uzbrukt Latvijai militāri?

Risks pastāv.

Vai uzskatāt, ka mūs gaida kaut kas līdzīgs 2009. gada krīzei? Cik liels būtu IKP kritums?

Ja mēs paskatīsimies mūsu ekonomiku šobrīd – iekšzemes kopprodukta formula visiem zināma – patēriņš, investīcijas, valdības izdevumi, tēriņi, plus importa – eksporta bilance – investīcijas neceļam, eksportā, paldies Dievam, eksportējoši uzņēmumi to līmeni tur, pieaugums varbūt kaut kāds ir, bet tik un tā importa – eksporta bilance mums ir negatīva. Un mūs dzen uz priekšu un vispār ekonomiku uztur virs ūdens valsts parāda palielināšana – mums ir noticis visstraujākais valsts parāda pieaugums, kāds ir bijis Latvijas valsts vēsturē. No helikoptera izmesta nauda nonāk patēriņā, un tas dzen uz priekšu vai drīzāk pietur iekšzemes kopprodukta izaugsmi. Realitātē, ja mēs to visu noņemam nost, sen jau esam dziļā recesijā.

Vai tā ir nepieredzēta apmēra krīze? Uz ko balstās apgalvojums, ka tādas krīzes Latvijā vēl neesot bijis?

Mums krīzes ir bijušas izolētas pa vienai. 2008. gadā bija nekustamo īpašumu burbulis, nepareizi strukturēta ekonomika atsevišķās jomās, tāpēc sprādziens, daudziem cilvēkiem zaudējumi, zviedru banku glābšana un daudzu cilvēku emigrācija. Bet tas viss ir saistīts ar vienu faktoru, kas ir globālā ekonomiskā krīze plus mūsu nekustamā īpašuma burbulis uzsprāga. Nākamā, kovid krīze arī ir izolēta – krīze veselības sistēmā, kas parauj līdzi ekonomiku. Kovids tagad nav beidzies. Krievija, paldies Dievam, iesprūda Ukrainā, tāpēc palīdzam Ukrainai to karu uzvarēt.

Taču uzvarēts karš nenozīmē sakautu Krieviju. Krievijai vajadzēs piecus gadus, viņi atjaunos savus tankus un ieročus, raķetes un atkal būs kaujas spējīgi.

Diezin vai, bet lai nu būtu…

Tātad drošības krīze, kovid krīze, ekonomikas krīzes, kas ir kontekstā ar enerģijas cenām. Vakardien man atnāca Smiltenē uzņēmēji pie telts, mums bija tikšanās, un iedeva man aprēķinus, kā uzņēmumam šobrīd pa mēnešiem iet augšā izdevumi – vienā brīdī tas pīķis sasniedza pat 80 reižu atšķirību starp citiem uzņēmumiem. Tādas valstis kā Polija, Vācija šobrīd runā par griestu uzlikšanu izdevumiem. Ja mēs neko tādu nedarām, tas nostāda mūs absolūti nekonkurētspējīgā ar pozīcijā.

Man interesē skaitļi. Vai jūs esat aprēķinājuši, kāds būs IKP kritums, cik augsts bezdarbs? Un kāpēc programmā nav punktu, kā šo krīzi jau tagad mēģināt novērst?

Aprēķinus un skaitļus šobrīd iedot pie tik daudz mainīgiem lielumiem nav praktiski iespējams.

Vai tātad jums tā ir vienkārši sajūta, ka tā var notikt?

Tā ir elementāra loģika, redzot, kas šobrīd mums apkārt notiek, un saprotot tendences, ka mums nav augšanas faktoru šajā brīdī. Šobrīd jautājums ir nevis par to, kā augt, bet gan kā noturēt savas pozīcijas.

Bet vai tas ir tas aisbergs, kuram Latvija tūlīt uzskries?

Krīze nozīmē, ka ir sakustējusies zeme, tektoniskas pārmaiņas notiek. Daudzi meklē šajās krīzēs jaunu iespēju izrāvienam. Mēs mēģinām saprast, kā vispār noturēties un izglābties Latvijā. Tā ir tā Latvijas problēma – krīze nekalpo kā tramplīns kaut kam jaunam.

Šobrīd arī Pīlēna kungs skaidri aicinājis, piemēram, Kariņa kungu jau šodien partijām sēsties pie galda. Skaidrs, ka Apvienotais saraksts būs pārstāvēts nākamajā valdībā, skaidrs, ka tur būs Nacionālā apvienība, skaidrs, ka būs Vienotība. Sēsties pie galda, un, pirmkārt, jau sabiedrībai atklāti… Jo līdz vēlēšanām viņi slāpē šo. Pensionāri pat atzīt – jā, mums jau līdz galam nestāsta, cik draņķīgi ir. Un pēc vēlēšanām tad būs jāpieņem skarbi lēmumi. Bet labāk to salikt jau šodien. Tiem, kas ir nākamajā koalīcija, būtu jābūt sarunās par to, kādi lēmumi jāpieņem un kā jāvirzās uz priekšu.

Uz kāda pamata? Jūsu programmā nav pamatojuma dramatiskajiem brīdinājumiem par nekad nepieredzētu krīzi.

Šogad valsts parāds 17 miljardu 591 miljons. 2016. gads – 10 miljardi. Tātad astoņos gados tie ir septiņi ar pusi miljardi, kas ir aizņemti. Un iekšzemes kopprodukts mums ir 30 [miljardu] ar kapeiciņām. Tātad mēs jau esam pāri pusei iekšzemes kopproduktam.

Mēs to pašu vakar runājām ar uzņēmējiem. Daži saka – jūsu programmā maz skaitļu.

Mēs apzināti neliekam skaitļus, jo jebkurš, kurš ieliek skaitļus, melo. Mēs varam rakstīt – samazināsim PVN zālēm, 500 eiro minimālās pensijas! Viss šitais ir bijis, es stāvēju pirms četriem gadiem līderu debatēs televīzijā un visiem šiem tukšsolītājiem prasīju – Bordāna kungs, jūsu piedāvājums maksā 1,6 miljardus, tātad ir nereāls, pierādiet pretējo!

Un tas rezultējas ar to, ka aizvien vairāk cilvēku atmet ar roku un pasaka, ka visi politiķi ir sūdabrāļi, uz vēlēšanām viņi vairs neies, viņi jūtas piečakarēti. Un tad mēs nonākam pie tieksmes redzēt stingrās rokas, tautas vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām, un tā tālāk. Par to cilvēki tagad mazāk runāt, saprotot, kā tie tautas it kā vēlētie ar plašajām pilnvarām darbojas Baltkrievijā un Krievijā, bet tā ir milzu problēma. Tāpēc mēs nerakstām ciparus.

Cik maksās Bordāna piedāvājums, to gan bijāt izrēķinājuši, toties nupat diskusijā Delfos nevarējāt pateikt, cik maksās pensiju indeksācija “biežāk”, kā solāt, un pat nepateicāt, cik bieži tas būtu.

Normālais cikls kādreiz bija divreiz gadā, tad pārgāja uz vienu reizi gadā. Ja ir divciparu skaitļa inflācija, tad jābūt minimums reizi ceturksnī. Pīlēna kungs domā, ka tam vajadzētu būt reizi mēnesī.

Un cik tas maksās?

Man ir jāpajautā, es visus aprēķinus neveicu. Mums ir Jana Muižniece, kas 20 gadus Labklājības ministrijā bijusi departamenta direktore, tieši atbildējusi par valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu. Gatavojoties debatēm, es šos skaitļus no viņas savākšu. Bet, nu, nav jau eksāmens šajā brīdī, cik kas maksās, jautājum ir par principiem.

(Pēc intervijas Smiltēns atsūtīja šādus aprēķinus: ja pieņem, ka inflācija ir kā šogad, tad divreiz gadā maksātu ap 270 miljoniem, četrreiz gadā — 335, bet 12 reizes gadā — 350 miljonus.)

Jūsu programmā rakstīts, ka izaicinājumi Latvijai pašlaik mērogu ziņā pielīdzināmi 1991. gada izaicinājumiem. Tolaik izaicinājums bija atjaunot valsti. Vai trīsdesmit neatkarības gadus tagad var salīdzināt ar 50 okupācijas gadiem?

Tam ir cits konteksts. Savulaik, dibinot valsti – brīvības cīņas, uzvara pār Bermontu, Jāņa Čakstes, ja tā var izteikties, svētā trīsvienība “brīvība, neatkarība, demokrātija” – toreiz bija aktuāla tēma, par to visi diskutēja, uz to cerēja un strādāja. Piecdesmit okupācijas gadi, Latvijas neatkarība, brīvība un demokrātija – tas 90. gadu sākumā, 80. gadu beigās bija centrālais jautājums, ap ko viss grozījās. Šobrīd, lai gan iluzori mums joprojām tur ir labklājības celšana un tā tālāk, pirmais jautājums šodien, 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, ir brīvība, neatkarība, demokrātija – vai mēs būsim brīvi un neatkarīgi.

Protams, mēs esam NATO un Eiropas Savienībā. Bet paskatāmies uz to, kādas ir mūsu kaujas spējas, kā igauņi un lietuvieši ir aizgājuši garām mums šajā jomā un uzskata mūs par vājāko Baltijas posmu. Pamatoti. Līdz ar to absolūti prioritārais jautājums šobrīd ir mūsu brīvības, neatkarības, demokrātijas stiprināšana.

Bet vai izaicinājums ir mēroga ziņā pielīdzināms?

Tas ir vislielākais iespējamais mērogs, tas ir nācijas pastāvēšanas jautājums.

Šobrīd?

Jā, absolūti. 2007. gadā Minhenes konferencē Putins skaidri pateica, ka viņš grib atjaunot Padomju Savienību. Un Latvija ir tajā sarakstā.

To mēs zinām. Taču esam arī NATO sarakstā.

Bet šī ir fantastiska ilūzija – cilvēki uzskata, ka, ja mēs esam NATO, tad mūs nav iespējams militāri apdraudēt! Aiztaisa ciet Suvalkus, aiztaisa ciet līci starp Igauniju un Somiju, un viss – mēs esam izolēti!

Gan jau arī NATO kāds par to ir domājis. Atgriezīsimies pagaidām pie jūsu programmas. Tajā ir rakstīts: “Līdz šim pie varas esošie ir pierādījuši, ka ir tikai spriedelētāji, bet ne darītāji”, bet stāties pretī pašreizējiem izaicinājumiem varot “tikai prasmīgi, pieredzējuši, atbildīgi krīžu pārvaldītāji”, kādi esot jūsu komandā. Vai, piemēram, Kučinskis iznāk esam bijis spriedelētājs vai krīžu pārvaldītājs?

Šobrīd 13. Saeimas valdība nav izturējusi stresa testu divos virzienos. Pirmkārt, spēja laicīgi pieņemt lēmumus. Sāksim ar kovidu – mēs ļoti labi zinām, kad vakcīnas dabūja kaimiņvalstis, kad mēs. Un otrs – ar tādu vienkārši cinisku vēlmi katru krīzi izmantot, lai gūtu pašlabumu un iedzīvotos. Vai tas ir saistībā ar cienījamās Ilzes Viņķeles darbību Attīstībai/Par Veselības ministrijā, Astra Zeneca vakcīnu…

Bet es vaicāju par Kučinski. Vai tad programmā runājat tikai par 13. Saeimas laika, nevis arī par iepriekšējiem spriedelētājiem?

Nu, kā – šobrīd ir esošā, strādājošā, funkcionējošā valdība, kura nespēj menedžēt krīzi. Otrs piemērs – enerģētiskā neatkarība. Mūsu LRA Preiļu mērs vēlas steidzami likt augšā saules paneļus, lai mazinātu šķeldas un citu resursu patēriņu, un izrādās, ka ir kvotu sistēma saules enerģijas projektos, kur visas kvotas jau kaut kur izdalītas. Vakardien Smiltenē uzņēmēji apstiprināja tieši to pašu. Es uzskatu šo par pretvalstisku rīcību, par Latvijas enerģētiskās drošības demontāžu.

Jautājums bija – vai Kučinskis ir spriedelētājs vai krīžu pārvaldītājs?

Kučinskis šobrīd sēž Saeimas ozīcijā un ir pat izsviests no Nacionālās drošības komisijas.

Bet kurā kategorijā bija, kad vadīja valdību?

Māra Kučinska laikā izdevās realizēt virkni reformu. Es biju Izglītības ministrijā, mēs iesākām satura reformu, norealizējām profesionālās izglītības kompetences centru izveidi. Viņš visus šos grūtos darbus ņēma uz sevi.

Tātad ir krīžu pārvaldītājs?

Es domāju, ka jā.

Visi jūs jau citē par solījumu sēdēt valdībā, kā pāvestu vēlot Vatikānā, līdz lēmums ir pieņemts, un tad balti dūmi. Vai tas nozīmē, ka Apvienotā saraksta vadītas valdības sēdes būtu vēl garākas nekā Kariņa valdības sēdes, kuras dažkārt ieilga līdz pusnaktij? Vai tas drīzāk neliecina par nepietiekami labi sagatavotām sēdēm?

Es ļoti labi pazīstu Kariņu, esmu bijis vairākās tikšanās reizēs, kad bija Rīgai tikšanās, un vēl vairākās. Es zinu arī atstāstus no sēdēm, zinu, kāpēc tās ievelkas. Bet es nekomentēšu. Tur ir telpa, lai tās padarītu daudz kompaktākas un profesionālākas.

Bet skaidrs, ka atlikt lēmumu pieņemšanu krīzes laikā ir sliktāk, nekā pieņemt, iespējams, tajā brīdī kļūdainu lēmumu. Virkne lēmumu šajā valdībā vienkārši netika pieņemti.

Kaut gan pēdējais [valdības] lēmums mani pārsteidza – LNG terminālis sapakots kopā vienā balsojumā ar gandrīz 8 miljonu piešķiršanu Biķernieku trasei zemītes nopirkšanai. Fantastiski!

Kā jūsu apvienības centieniem sevi pozicionēt kā komandu, kura protot pieņemt atbildīgus lēmumus un pošas papildināt politisko vidi ar augstāku menedžmenta kapacitāti, atbilst bijušā Rīgas mēra Gundara Bojāra iekļaušana sarakstā? Bez visiem citiem skandāliem viņa laikā pieņemtais lēmums par Dienvidu tilta celšanu vēl aizvien rada smagu finanšu slogu Rīgas pašvaldībai, kā pats, būdams Rīgas vicemērs, to zināt.

Nu, tāpēc viņš ir pēdējais sarakstā.

Bet kāpēc ir sarakstā?

Saraksts veidojās no četriem blokiem – Latvijas Reģionu apvienības pārstāvji, Latvijas Zaļās partijas pārstāvji, Liepājas bloks un Pīlēna kunga vadītā biedrība, bezpartejiskie profesionāļi. Nu, Bojāra kungs nāk no Latvijas Zaļās partijas puses.

Programmā daudz runājat par valsts drošību, bet viens no redzamākajiem kandidātiem ir Igors Rajevs, kuram savulaik atteikta augstāka līmeņa pielaide valsts noslēpumam. Vai viņa pēdējā laika popularitāte kā Ukrainas kara komentētājam jums ir svarīgāka par bažām, kuras rada pielaides atteikšana?

Tas informācijas apjoms, kas ir manā rīcībā, liecina, ka situācija neatbilst līdz galam tam kontekstam, kā tiek uzburta. Jo partija Vienotība trīs mēnešus pēc kārtas Latvkovska kunga, Ašeradena kunga un citu personā Rajeva kungu aicināja kļūt par Vienotības kandidātu. To pašu darīja Attīstībai/Par Pabrika kunga un vēl dažu cilvēku personā, aicinot Rajeva kungu kļūt par kandidātu viņu sarakstā.

Un te jautājums studijā – kā jūs domājat, ja Vienotība, kurai šobrīd vislielākā piekļuve visaugstākā līmeņa informācijai, premjera kungam, piemēram, vai aizsardzības ministra pārstāvētā partija, kuram ir piekļuve pilnā apjomā informācijai par personāžiem, grib viņu iegūt savā sarakstā kā kandidātu, viņš atsaka un pieņem lēmumu kļūt par Apvienotā saraksta trešo numuru Rīgā, vai nešķiet dīvaini, ka pēc tam izsprāgst ārā apgalvojumi par Rajeva pielaidēm no tām pašām partijām, kuras gribēja viņu sarakstā?

Tas mani pārliecināja, ka Rajeva kungam kandidēt Apvienotajā sarakstā no sabiedrības viedokļa ir simtprocentīgi droši.

Vai jūsu apvienības kandidātu kvalitātes kritērijs ir Pabrika partija, kura ielikusi savā sarakstā pat Kremļa propagandas raidījumu profesionālo dalībnieku Andri Lielo? Vai viņu jūs arī ņemtu savā sarakstā?

(Smejas) Labs pretjautājums! Skaidrs, ka Lielā kungu mēs neaicinājām savā sarakstā. Bet tas, ka vairākas partijas, divas manis nosauktās nav vienīgās, izgāja uz medībām uz Rajeva kungu un mēģināja pierunāt kļūt par kandidātu, man bija faktors, kas ļauj paļauties, ka tur viss ir kārtībā. Vai varētu būt kārtībā.

Pielaides izsniedz noteiktā procedūrā. Par to ir atbildīgi mūsu specdienesti, kuriem ir pieeja informācijai, kādas man nav un nevar būt par atsevišķiem personāžiem. Un tajā brīdī, kad viņam būs nepieciešama pielaide, tas tiks izvērtēts.

Otrs jautājums par šo – ja jau jūs tik ļoti uzticaties Jaunajai Vienotībai un Attīstībai/Par, kāpēc vienkārši nepasakāt – ļoti, labi, turpiniet strādāt, puiši un meitenes!

Tā jūs gribētu!

Es vienkārši redzu pretrunu starp jūsu apgalvojumu, ka pie varas esošajiem nevarot uzticēties krīzes pārvarēšanā, un uzticēšanos viņiem par konkrētām personām.

Es neuzticos, es teicu, ka tas ir faktors, kas ietekmēja manu lēmumu.

Savukārt par Attīstībai/Par un Vienotību – es uzskatu, ka abas partijas ir pazaudējušas spēju augt. Tā ir Vienotības nelaime, kuras dēļ tai ir 7 mandāti šajā Saeimā. Piesaistīt jaunus talantus ir katras partijas pamatuzdevums. Tiklīdz tādi pat tiek faktiski izvadīti no partijas, izveidojas vienas ass kodols, kas neatjaunojas, tā partija ir lemta vienkārši katastrofai.

Starp citu, kāpēc Rajevs atteica Vienotībai un arī Attīstībai/Par?

Es zinu, bet es to neatklāšu. Varat pajautāt Rajeva kungam.

Vai atbalstīsiet Egila Levita ievēlēšanu uz otru termiņu Valsts prezidenta amatā?

Mūsu komandā ir bijusi ļoti plaša diskusija, un esam nonākuši pie slēdziena, ka virzīsim savu prezidenta amata kandidātu. Ir vairāki, par kuriem esam diskutējuši, bet pagaidām esam vienojušies tikai par to, ka virzīsim savu kandidātu.

Delfos teicāt, ka 2017. gadā aizgājāt no Vienotības, kad sapratāt, ka “partija jau sāk apdraudēt Latvijas valsts nacionālās drošības intereses” un “bija pazīmes, ka atsevišķi cilvēki vairs nevar atrasties partijas vadībā”. Raksturojiet, lūdzu, šos apdraudējumus valsts drošībai, un kuri bija tie cilvēki, kas to apdraudēja.

Es varētu nosaukt astoņus piemērus, no kuriem atskaņošu divus.

Pirmais – [Genādijs] Timčenko kungs ar SIA Gunvor ir starpnieks visā Krievijas naftas tirdzniecībā, sankcijās ir iekļauts. Navaļnijs savā lielajā filmā skaisti to visu atainoja un, starp citu, savos materiālos ne vienu reizi vien ir Latviju pieminējis. Viņš skaisti izstāstījis, kā Putinam ar Timčenko no Pēterbugas veidojās draudzība un kā Timčenko kļuva par starpnieku visam naftas biznesam. Un es uz vairākkārtējiem jautājumiem nesaņēmu savulaik atbildi, kāpēc valdība pērk nacionālo stratēģisko naftas rezervju glabāšanu no SIA Gunvor par 36 miljoniem dolāru gadā. Mn tas liekas absolūti nesaprotami. Es pieņemu, ka tagad tur jau kaut kas ir izdarīts, bet šo jautājumu es uzdevu kolēģiem daudz. Tas ir pirmais.

Otrs, ko es vairākkārt uzdevu pat ar pierādījumiem un argumentiem un aicināju kaut ko darīt, bija [bijušā Rīgas reģiona kriminālpolicijas priekšnieka Andreja] Sozinova kunga atrašanās amatā. Tās bija vairākas sarunas ar tajā laikā par drošību atbildīgajiem cilvēkiem, un vienmēr esmu saņēmis atbildi, ka tur viss esot kārtībā. Manu bažu patiesumam atradu apstiprinājumu, kad televīzija ziņoja, ka saistībā ar advokāta Bunkus slepkavību paņemti ciet Pasta bankas vadītāji, un kontekstā ar to izgaismojās Sozinova kungs. (Sozinovs apsūdzēts par slepenu dokumentu vākšanu, izmantojot dienesta stāvokli, un par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu – red.)

Tie ir divi piemēri, bet tādu kopā ir vismaz astoņi.

Un kuri bija tie atsevišķi cilvēki, kuri, kā teicāt, nevarēja būt partijas vadībā?

Atsevišķi cilvēki vairs nav partijas vadībā. Atsevišķi cilvēki joprojām ir pārstāvēti kā amatpersonas.

Vai varat viņus nosaukt?

Kad aizgāju no Vienotības, man piedāvāja ļoti lielu interviju televīzijā, kurā es būtu tad visu atmaskojis. Man, lai spētu pieņemt lēmumus par to, kas ir pareizi, kas ir nepareizi, tie argumenti bija vairāk nekā pietiekami, lai es toreiz pieņemtu lēmumu aiziet, ja nespēju kaut ko mainīt. Bet šodien – jautājums, vai ir jēga saukt?

Tolaik, pirms aizgājāt, teicāt: “Vai nu es, vai nu Solvita Āboltiņa.”

Jā, viņa bija viens no cilvēkiem, ar kuriem es biju runājis par šiem dažiem jautājumiem. Bet Solvitai Āboltiņai, godīgi sakot, bija vēl mazliet cita nozīme tajā laikā. Viens ir cilvēki, kuriem partijā bija reāla ietekme un vara, otrs – kuri gandrīz vai apzināti veda partiju uz iznīcību, savu personīgo ambīciju dēļ bija gatavi nogremdēt visu šo organizāciju.

Un Āboltiņa gribēja nogremdēt?

Man tāds iespaids bija radies.

Es nosaucu divus faktorus, paskaidrojot tēzi, ko es domāju ar nacionālās drošības apdraudējumiem. Ka Krievijas kontrolētas naftas rezerves uzbrukuma gadījumā neatrodas Latvijas teritorijā, un otrs – ka atslēgas posteņos institūcijā, kurai jārūpējas par Latvijas drošību, ir cilvēki, kuri, iespējams, piesedz organizētas slepkavības. Iespējams – jālieto vārds “iespējams”, uzmanīgam jābūt. Bet arī citu piemēru ir daudz.

Es ilgi domāju, vai man toreiz nākt ārā un visu spridzināt. Es zinu, ka iestādes par to visu zina, un ka žurnālisti arī to lielā mērā zina, tie nav nekādi baigie noslēpumi. Tāpēc paņēmu jaunu virzienu – sāku savu politisko dzīvi no nulles, pat no mīnusa, jo tur bija zināma sarežģītība radīta politiski izdzīvot.

Vai jūs atbalstāt valsts obligāto dienestu, kādu to piedāvā Pabriks?

Es principā atbalstītu valsts obligāto militāro dienestu, taču ar nosacījumiem. Pabriks, man šķiet, vienkārši pasteidzies ar to visu. Vai viņš spēj uzrādīt, kur mēs izguldīsim šos jaunos apmācāmos, jo Ādažu bāze ir pārslogota? Pabrika konceptam vajag trīs Ādažu bāzes. Kur tās ir šobrīd? To nav. Vajag instruktorus. Kur viņi ir? Izņems ārā no regulārās armijas? Viņu nav šobrīd.

Mums ir 4000 karavīru armija, rupji rēķinot, un mums tikpat vajadzētu izveidot, kas būtu Zemessardzes bloks, kas būtu kaujasspējīgi. Vai mēs esam spējīgi šobrīd vēl pacelt obligāto dienestu, izņemot tad, ja tas ir tāds mazliet pēc nosaukuma obligāts, bet ļoti limitēts – ka ļoti maz iesauc šajā dienestā, gandrīz vai tikpat, cik būtu vienkārši rekrutēt brīvprātīgi.

Bet skaidrs, ka mūsu cilvēkresursi ir par mazu, protams. Ir viens faktors, kas ir zināms. Ja šeit sākas karš, mēs kļūstam par vienu vienību un pakļaujamies jau NATO komandierim, kļūstam par vienu sastāvdaļa šajā sistēmā. Bet, ja paši nespēsim sevi pirmajās stundās aizstāvēt, kamēr tie spēki tiek pievilkti, arī ticība mums nebūs īpaši augsta. Ukraiņi sen būtu samalti pilnīgi miltos, bet viņi ir izdzīvojuši tāpēc, ka pirmajās trīs, četrās dienās visi teica, ka tur nekā nebūs, viņus sasitīs, bet viņi noturējās. Tāda pati prasība ir pret mūsu, Baltijas valstīm – pirmajās stundās vismaz spēt noturēties.

Jūs piedāvājat mainīt vēlēšanu sistēmu, lai pusi Saeimas deputātu ievēlētu no partiju sarakstiem, bet otru pusi vienmandāta apgabalos. Kāpēc jūsu prognozētās nepieredzētas krīzes priekšvakarā iesakāt mainīt vēlēšanu sistēmu? Titāniks tūlīt uzskriešot aisbergam, bet jūs piedāvājat diskutēt par kuģa komandas ievēlēšanas kārtības mainīšanu?

Nepieredzētas krīzes sastāvdaļa ir arī mūsu uzticības krīze un demokrātijas krīze. Ja mēs neko šajā krīzē nedarām, tad gluži vienkārši varam pazaudēt savu valsti pat bez kaujas.

Mēs speciāli veidojam mūsu komandu sarakstus, lai mums būtu simtprocentīgs reģionāls pārklājums. Ir svarīgi krīzes brīdī iesaistīt visu sabiedrību – katru novadu, katru pilsētu, lai cilvēki saprot, ka mēs vēlamies, lai tā pārstāvība ir visai Latvijai. Tas nav Rīgas elitārs bruģa projektiņš, kas ir savācies un noeksportē uz pāris mēnešiem uz Latgali vienu vai otru bruģa rīdzinieku un uzdod par latgaļiem. Tas viss ir novedis pie tā, ka ir tikai 30%, kas saka, ka viņi ies uz vēlēšanām. Sabiedrība šobrīd pieprasa pārmaiņas, un tās ir iespējamas, ja padarām varu tuvāku cilvēkiem. Kontekstā ar Saeimas vēlēšanām tas ir iespējams šādā veidā — kad ir sacensība uz vietām.

Ko tas dod? Pirmkārt, mēs par kārtu mazinām varbūtību, ka tāds Gobzems ar Kaimiņu nokandidē, ievelk aiz sevis vēl 14 cilvēkus, no kuriem daudziem vispār nav ne mazākās izpratnes par valsts pārvaldi, viņi tuvumā nav redzējuši Saeimas un valdības darbu, procesus. Sacensība uz vietām prasīs veidot priekšlikumus, pārliecināt vēlētājus, debatēs konfrontēties ar oponentiem, un viens labākais no tiem nonāks Saeimā.

Otrs — partijām tas liks veidot simtprocentīgu reģionālu pārklājumu, un tas veicinās partiju konsolidēšanos. Un šādā veidā veidosies uzticības attiecības starp sabiedrību un tās priekšstāvjiem.

Vai tas ir jādara pirmajā gadā? Visticamāk, pirmajā, otrajā gadā mums jātiek pāri krīzei. Mēs nezinām, cik ilgi vilksies šis ārprāts un šizofrēnija ar Krievijas kaimiņiem, pat ja tas Ukrainas stāsts kaut kā noslēdzas. Bet jebkurā gadījumā šādas izmaiņas mums ir nepieciešamas.

Pirms desmit gadiem jūs atbalstījāt referendumu sliekšņa paaugstināšanu, lai mazinātu iespējas apdraudēt drošību ar tādiem referendumiem kā par otru valsts valodu. Kāpēc tagad, ļoti bīstamā ģeopolitiskā situācijā, solāt šo slieksni pazemināt?

Kad bijis pēdējais referendums?

Tas bija tas pats bīstamais par valsts valodu.

Nu, jā! Ko tas nozīmē? Ja valstī ir instruments, kas ir paredzēts Satversmē par referenduma iespējamību, bet tie nosacījumi ir izrādījušies tādi, kas faktiski referenduma iespējamību izslēdz, šai sistēmai acīmredzot ir nepieciešamas korekcijas. Korekcijas nozīmē nevis atjaunot iepriekšējos sliekšņus, lai tur viss pa labi, pa kreisi vienkārši griežas, visi skrien, kaut ko organizē un kampaņo – par valsts valodu un tā tālāk – tur jūklī patiešām var arī traģiskas lietas notikt –, bet gan pamazām meklēt robežu, pie kuras šāds demokrātisks process tomēr būtu iespējams. Tas ir vajadzīgs. Tas ir vēl viens instruments sabiedrības līdzdalības vairošanai politiskajos procesos.

Apvienotais saraksts sevi pieteica kā spēku, kurš spēšot apvienot konservatīvos ar liberāļiem…

Centriski konservatīvs un centriski liberāls.

Kā no saraksta ievēlētie deputāti balsotu par priekšlikumu likumā nostiprināt tiesības reģistrēt viendzimuma partnerattiecības?

Domāju, ka apvienotais saraksts neatbalstītu, šī frakcija neatbalstītu. Tas gala rezultāts būtu balsojums pret vai atturas atsevišķiem cilvēkiem.

Premjerministra kandidāts Pīlēns maija beigās teica: “Mēs visi esam šai pasaulei piederīgi, līdz ar to man nevar būt agresīvas attieksmes pret citādi domājošiem, citādi orientētiem cilvēkiem. Laiki mainās, vairs nav 18.–19. gadsimts. Ir 21. gadsimts ar daudz augstākām cilvēka tiesību definīcijām, tāpēc arī citādi orientētiem pāriem būtu juridiski sakārtojamas attiecības, kas risina sociālās, mantojuma lietas.” Un jūs balsotu pret to?

Nē, jūs prasījāt vidējo aritmētisko – visticamāk, būtu pret tajā dalījumā, cik mums ir konservatīvi un liberāli pārstāvji iekšā. Es domāju, ka šis jautājums šobrīd ļoti šķeļ sabiedrību. Šis jautājums būtu, iespējams, uzdodams referendumā.

Arī Šlesers to piedāvā darīt.

Šlesers! Viņš visu laiku kaut ko piedāvā.

Viņš piedāvā referendumu par ģimenes definīciju Satversmē.

Ģimenes definīcija ir cits stāsts. Bet konkrēti, piemēram, ja būtu jautājums par laulības institūta maiņu.

Bet nav jautājuma par laulības institūta mainīšanu!

Ja tāds jautājums parādītos, tad tas šobrīd būtu referenduma jautājums.

Bet laulība jau ir Satversmē, un tagad ir Satversmes tiesas spriedums, ka visas ģimenes ir vienlīdzīgas. Vai jūs piedāvājat ignorēt Satversmes tiesu un rīkot referendumu par to?

Es domāju, ka sabiedrība šajos lēmumos būtu jāiesaista, jo šis konkrētais jautājums ārkārtīgi šķeļ sabiedrību. Ja mēs šo jautājumu ieliekam kā prioritārāku par drošības apdraudējumiem, ekonomiku un pārējo, domāju, tas nav pareizi.

Vai nebūtu pareizāk teikt, ka sabiedrību šķeļ nevis jautājumi, bet gan politiķi, kuri izmanto tos sabiedrības šķelšanai?

Nē, konkrēti šādā diskursā ieejot, jebkuram ir skaidrs, ka tur izveidojas divas ļoti pretējas frontes. To, kuri ir neitrāli šajā griezumā, ir ļoti maz.

Jūs solāt apvienot liberālos un konservatīvos, tomēr nostājaties vienā frontes pusē.

Nē, nu, liberālos un konservatīvos apvienot jautājumos, kas skar Latvijas drošību, Latvijas ekonomiku, reģionu attīstību.

Kuri tur jāapvieno? Kurš tad ir pret reģionu attīstību vai Latvijas drošību?

Zaļos jautājumos. Tur absolūti nav vienprātības.

Zaļā partija vispār ir izslēgta no Eiropas Zaļo apvienības. Ko viņi spēj apvienot?

Nu, protams! Es gribētu, lai jūs mazliet pakomentētu, kuri vēl bija šo Eiropas “zaļo” biedri un kāda ir bijusi viņu nostāja attiecībā pret Krieviju.

Vai gribat teikt, ka Tavars, sēdēdams zem Lemberga tupeles, cīnījās pret sarkanajiem Eiropā?

Es gribu teikt to, ka šis zaļais bloks Eiropā nav uztverams viennozīmīgi.

Kopumā ir ļoti savdabīgi, kā mainās dažādas pozīcijas tiem, kuri vienu brīdi bija kategoriski pret valsts aizsardzības mācīšanu skolās vai kliedza, ka vajag vēlēšanu tiesības nepilsoņiem piešķirt. Vispār viss baigi smuki saliekas pa vietām. Šis 24. datums ir traģisks Ukrainas iedzīvotājiem un ir satraucošs arī Latvijas iedzīvotājiem un Eiropai, taču daudz ko saliek pa vietām.

Kādēļ nepieciešama pensiju indeksācija?

Kādēļ nepieciešama pensiju indeksācija? Jana Muižniece, LRA Rīgas nodaļas vadītāja vietniece, sociālās drošības eksperte, 14.Saeimas kandidāte Inflācijas pieaugums sāpīgi skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju, taču pensijas līdz noteiktam lielumam ir vienīgais ienākums, kas tiesiski ir aizsargātas pret inflācijas ietekmi, proti reizi gadā (oktobrī) paredzot pensiju indeksāciju, indeksā iekļaujot 2 lielumus – patēriņa cenu indeksu (jeb inflāciju) […]