Viedokļi

Iedzīvotāju ikdiena nepazīst pašvaldību robežas

Reģionālā politika nedrīkst būt tikai atsevišķu projektu un Eiropas Savienību fondu konkursu kopums. Tai jāsavieno darbs, mājokļi, ceļi un pakalpojumi vienotā sistēmā.

Autors: Dāvis Melnalksnis, Saeimas deputāts
Vienā novadā cilvēks dzīvo, citā strādā, bet vēl citā dodas pie ārsta vai ved bērnu uz skolu. Cilvēka ikdiena nepazīst pašvaldību robežas. Taču valsts un pašvaldību plānošanā šīs robežas joprojām tiek uztvertas kā sienas.
Izglītība tiek plānota atsevišķi no sabiedriskā transporta, mājokļu politika – no darbavietu radīšanas, bet veselības pakalpojumu tīkls – no reālas iespējas līdz šim pakalpojumam nokļūt. Katrs lēmums atsevišķi var būt pamatots, taču kopā tie ne vienmēr veido cilvēkam saprotamu un pieejamu sistēmu.
Strādājot gan pašvaldībā, gan valsts pārvaldē un tagad Saeimā, esmu redzējis vienu un to pašu – labākie rezultāti rodas tad, kad uz teritoriju paskatāmies kopumā. Savukārt problēmas sākas brīdī, kad katra nozare, iestāde vai pašvaldība redz tikai savu atbildības lauku.

Atšķirības mazinās, bet pārāk lēni

Latvijas reģionālās attīstības atšķirības nav tikai sajūta. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2023. gadā Rīgas reģions radīja vairāk nekā 65 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Savukārt IKP uz vienu iedzīvotāju Rīgas plānošanas reģionā joprojām bija 2,6 reizes lielāks nekā Latgalē. Vienlaikus jāatzīst arī pozitīvais – 2018. gadā šī starpība bija 2,9 reizes, un pēdējos gados reģioni ārpus Rīgas pēc IKP uz vienu iedzīvotāju ir auguši nedaudz straujāk, jo starpība samazinās. Tas apliecina, ka mērķētas investīcijas un reģionālā politika var dot rezultātu. Tomēr progress ir pārāk lēns, lai mēs varētu samierināties ar pašreizējo tempu.
Arī reģionālās politikas pamatnostādņu starpposma izvērtējums nav pozitīvs – līdz 2025. gada beigām to īstenošanai bija piešķirti tikai 39 procenti no nepieciešamā finansējuma. Tātad problēma nav vienīgi mērķu trūkumā. Mums pietrūkst gan konsekventas rīcības, gan spējas dažādu nozaru lēmumus savienot vienā teritorijas attīstības redzējumā.
Stipra Rīga ir vajadzīga visai Latvijai. Reģionālā politika nav stāsts par naudas atņemšanu galvaspilsētai. Tā ir valsts spēja radīt priekšnoteikumus izaugsmei arī citviet, lai cilvēka iespējas pārmērīgi nenoteiktu viņa dzīvesvietas attālums no Rīgas.

Reģionālā politika nav būvniecības projektu saraksts

Pārāk bieži reģionālo attīstību joprojām mēra pēc apgūtā finansējuma, atjaunoto ēku skaita vai izbūvēto ielu garuma. Tomēr ar to vien nepietiek.
Ja pašvaldībā rodas jaunas darbavietas, bet nav pieejamu mājokļu, uzņēmējs nevar piesaistīt darbiniekus. Ja tiek pārkārtots skolu tīkls, bet netiek pielāgots sabiedriskais transports, bērniem izglītība kļūst grūtāk sasniedzama. Ja veselības pakalpojums formāli ir pieejams, bet līdz tam nav iespējams nokļūt saprātīgā laikā, cilvēkam tas ir mazs mierinājums. Savukārt industriālā teritorija bez kvalitatīva ceļa, elektrības jaudas un darbaspēka paliek tikai labi noformēts projekts.
Reģionālā politika ir jēgpilna tikai tad, kad mājokļus, ceļus, sabiedrisko transportu, izglītību, veselības aprūpi un darbavietas plānojam kā vienu sistēmu. Turklāt visām Latvijas vietām neder viens un tas pats risinājums. Vidzemes piekrastei, Valmierai un Liepājai, Zemgales lauku teritorijām, Pierīgai un Latvijas austrumu pierobežai ir savas stiprās puses un savi izaicinājumi.
Vienlīdzīgas iespējas nenozīmē, ka katram pakalpojumam jāatrodas katrā pagastā. Tas nebūtu ne fiziski, ne finansiāli iespējams. Vienlīdzīgas iespējas nozīmē, ka cilvēks nepieciešamo pakalpojumu var saņemt saprātīgā laikā, attālumā un kvalitātē neatkarīgi no savas dzīvesvietas.

Jāplāno teritorija, kurā cilvēki patiešām dzīvo

Šeit nonākam pie jautājuma par reģionālo līmeni. Ir pakalpojumi un attīstības jautājumi, kuros viena pašvaldība ir par mazu, bet valsts līmenis – pārāk attālināts. Sabiedriskā transporta maršruti, profesionālā izglītība, specializētie sociālie pakalpojumi, civilā aizsardzība un investīciju piesaiste ne vienmēr ir efektīvi plānojami vienas administratīvās teritorijas robežās.
Tas nenozīmē, ka Latvijai obligāti vajadzīgs vēl viens vēlēts pārvaldes līmenis vai jauns birokrātijas mehānisms. Jautājums arī nav par vēl vienu pārvaldes “stāvu”. Jautājums ir, vai spējam vienoties par kopīgu risinājumu tur, kur katram atsevišķi tas ir dārgāks, vājāks vai pat neiespējams.
Jāstiprina pašvaldību sadarbība un plānošanas reģionu spēja koordinēt kopīgus risinājumus. Taču sadarbība nedrīkst palikt tikai labas gribas jautājums. Tai nepieciešamas skaidras funkcijas, kopīgi dati, atbildība un finansējums.
Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) 2026. gada pētījumā par Latvijas reģioniem uzsvērts, ka ar atsevišķu nozaru risinājumiem nepietiek – vajadzīga sistēmiska, konkrētai vietai pielāgota pieeja, ciešāka koordinācija un pašvaldību sadarbība. Mums nav vienkārši jāpārkopē Somijas, Zviedrijas vai citas valsts pārvaldes modelis. Taču ir vērts pārņemt galveno principu – katrs jautājums jārisina tajā līmenī, kurā to iespējams izdarīt kvalitatīvāk un efektīvāk.

Virzāmies uz attīstības motivāciju

Reģionālā politika nevar balstīties tikai uz arvien mazāka kopējā finansējuma pārdali. Pašvaldībām jāspēj nodrošināt pamatpakalpojumus, bet vienlaikus tām jābūt arī reālai motivācijai piesaistīt uzņēmumus, radīt darbavietas un palielināt savus ieņēmumus.
Apvienotā saraksta programmā piedāvājam vienotu valsts un pašvaldību pakalpojumu plānošanas modeli. Reģionos jāatver arī mājokļu tirgus – ar valsts garantiju programmu paredzēts palielināt mājokļu būvniecības kreditēšanu par diviem miljardiem eiro. Tā nav divu miljardu dāvana no valsts budžeta – garantijām jāpiesaista banku un privātais finansējums vietās, kur tirgus pašlaik nestrādā pietiekami.
Ar transportu saistītajiem nodokļiem lielākā mērā jāatgriežas ceļos, tostarp reģionālo centru savienojumos. Savukārt publiskās investīcijas jāvērtē ne tikai pēc tā, cik ātri iespējams apgūt finansējumu, bet pēc tā, vai tās rada ilgtermiņa vērtību konkrētajai teritorijai.
Šie nav savstarpēji atrauti solījumi. Bez mājokļa cilvēks nevar pārcelties tuvāk darbavietai. Bez ceļa nevar sasniegt pakalpojumu. Bez darbavietām pašvaldībai nav ieņēmumu, ar kuriem uzturēt skolu, sociālos pakalpojumus un dzīves vidi. Tieši tādēļ reģionālajai politikai jābūt vienotai sistēmai, nevis atsevišķu projektu plauktam.

Stipra Rīga un stipri reģioni nav pretmeti

Reģioni nav problēma, kas valstij jāuztur. Tie ir neizmantots Latvijas izaugsmes potenciāls. Spēcīgi reģionālie centri rada darbavietas un pakalpojumus ne tikai pašā pilsētā – tie uztur arī apkārtējos pagastus un mazākās pilsētas. Savukārt apdzīvota un ekonomiski aktīva valsts teritorija ir arī drošāka un noturīgāka krīzēs.
Mērķis nav piespiest cilvēku palikt vietā, kur viņš nevēlas dzīvot. Mērķis ir dot viņam reālu izvēli – iespēju savā novadā veidot ģimeni, atrast labi apmaksātu darbu, uzcelt vai īrēt mājokli un saņemt nepieciešamos pakalpojumus.
Reģionālās politikas panākumus nevarēs izmērīt tikai ar apgūtiem miljoniem. Tie būs redzami brīdī, kad jaunai ģimenei būs mājoklis netālu no darbavietas, uzņēmējam būs pieejami darbinieki un infrastruktūra, bērns varēs nokļūt skolā, bet senioram ārsts būs sasniedzams.
Latvija ir pārāk maza, lai mēs atļautos neizmantot lielu daļu savas teritorijas un cilvēku potenciāla. Tāpēc jāiemācās plānot kopā – pāri nozaru un pašvaldību robežām. Stipri reģioni nav tikai skaists sauklis. Tie ir priekšnoteikums stiprai Latvijai.

Izmantotie informācijas avoti

• Centrālā statistikas pārvalde – “Rīgas reģions 2023. gadā nodrošināja 65,8 % no Latvijas IKP”
• Reģionālās politikas pamatnostādņu 2021.–2027. gadam īstenošanas starpposma izvērtējums
• OECD (2026) – Adopting the OECD Regional Attractiveness Approach to Enhance the Capacity of Local and Regional Governments in Latvia
• Apvienotā Saraksta 15. Saeimas vēlēšanu programma