Viedokļi

Kopiena – patiesā dzīve, patiesā politika

Autors: Ilmārs Latkovskis, Integrālās politikas deputātu studiju grupas vadītājs 11. un 12. Saeimā

LRA man simpatizē ar izrādīto uzmanību kopienai. Tiesa gan kopiena ir piesaukta tā kā garāmejot vērtību deklarācijā. Taču par šo tematu esmu jau paguvis pārmīt dažas domas ar atsevišķiem jūsu biedriem. Tālab redzu, ka LRA varētu būt tas politiskais spēks, kas iedzīvinātu kopienu politiku.

Ar kopienu vispirms saprotu teritoriālu sadzīvošanu labās kaimiņattiecībās, gādībā par savas dzīvesvietas vidi. Kopiena ir pirmā vistiešākā un ikdienišķākā vide, kurā cilvēkam jāmācās sadzīvot ar citiem cilvēkiem ārpus sava ģimenes loka. Kopiena ir politikas sākums un pamats. Arī valstiska līmeņa patriotisms sākas tieši ar kopienas apziņu. Tāpat arī kopiena un vistuvākā dzīves vide ir uzrunājošākais sākumpunkts, lai vides un ekoloģijas problēmas apzinātos nacionālā un pat globālā līmenī.

Būtiska nozīme ir arī interešu kopienām, taču šoreiz vairāk vēlos uzvērt teritoriālās kopienas, kuras, manuprāt, politiķi līdz šim nav aizdomājušies novērtēt. Migrācijas un mobilitātes procesu ietekmē arī paši cilvēki paši daudzos gadījumos ir ļoti nevērīgi pret saviem kaimiņiem un tuvāko dzīves vidi. Rīgas apkaimju biedrības ir veidojumi šajā virzienā, bet šoreiz negribu tās likt kā kopienas etalonu.

Ikviens būs pamanījis kādus veiksmīgus kopienu politikas iedīgļus. Es, piemēram, novēroju kā savu interešu aizstāvībai vienā no bēdīgi slavenajiem ATR gadījumiem  mobilizējās Varakļānu kopiena, metot izaicinājumu politiķiem nolaisties no saviem gudrību augstumiem patiesajā dzīvē . Pieņemu, ka šajā jautājumā man varētu būt domstarpības ar LRA Latgales pārstāvjiem. Taču ceru, ka mēs varētu saprasties tajā ziņā, ka jautājumi, kur tik asi saduras kopienas intereses un augstās varas pārstāvju priekšstati, ir cieņpilna un produktīva dialoga vērti. Tieši tāpēc politiķiem ir jādodas pie kopienām, nevis jārunā un jālemj attālināti.

Kā perspektīvu kopienas politikas vēroju arī Doles salas kopas darbību. Cilvēki rūpējas par kopīgo dzīves vidi, kopj labas kaimiņattiecības, veido savu ekonomisko apriti.

Ko te darīt politiķiem? Divas galvenās lietas.

Pirmā. Runāt ar kopienām. Tur jūs ieraudzīsiet dzīvei patiesi nepieciešamo politiku. Tieši kopienā meklējami iedīgļi politiskajām programmām un rīcībpolitikai. Es šeit nerunāju par “projektu kopienām”, kuras satur vien kāds finansējums no malas.

Otrā. Jādomā par kopienu likumu. Un ne jau par valsts finansējums tajā būtu galvenais. Galvenais ir, lai valsts un pašvaldības ar kopienām sarunājās un ņem vērā to intereses.

Vienā partijā, kuriem teicu par kopienu nozīmi, man lika pretim skepsi ar savu nelabo pieredzi iesaistot apkaimju biedrību kandidātus savā pašvaldību vēlēšanu listē. Bet, mīļie dārgie, es viņiem saku, ne jau savos sarakstos bija jāvelk kopienu līderi, bet gan vienkārši un pamatīgi ar kopienām jārunā. Kur tad tās labās kopienas esot? Meklējiet! Veiciniet! Stipras un dzīvespriecīgas kopienas nozīmē arī stipru un dzīvespriecīgu Latviju!

Būtu labi, ja izdotos! Lai izdodas!

Iespējamās tēmas:

• Cik aprobežots ir pozicionējums konservatīvajos un liberāļos;
• Lielāku teikšanu vietējai varai un kopienām lokālo jautājumu izlemšanā;
• Būtiski jāmaina ievēlēšanas kārtība – pašvaldību, Saeimas, Valsts prezidenta;
• Par Latviešu kultūrvēsturisko zemju likuma ielāpa dabu.