Edvards Smiltēns: “No Rīgas un “Excel” tabulas nedrīkst skatīties uz valsts attīstību.”
Teksta un foto autors: Diāna Lozko, publicēts https://aluksniesiem.lv/.
Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns bieži viesojies Alūksnē un atzīst, ka šī pilsēta ir ļoti skaista un viss novads ir vērsts uz attīstību. Tiesa, viņš arī atzīst to, ka nereti novadiem traucē pilnveidoties tieši policentrisks uzskats no kura būtu jāatbrīvojas.
– Kādi ir jūsu darba pienākumi?
– Tas, ko redz sabiedrība, protams, ir Saeimas sēžu vadība, kas paredz man būt ļoti precīzam, skaidri uzturēt disciplīnu un nodrošināt klimatu Saeimas sēdēs, lai Saeima būtu funkcionāla un spētu pieņemt lēmumus un izpildīt Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktos pienākumus. Tā ir redzamākā daļa, bet es, kā Saeimas priekšsēdētājs, veicu arī Saeimas kopējo vadību un ļoti jaudīga ir ārlietu sadaļa, kura ir augstā prioritātē. Darba uzsākšanas pirmajā mēnesī devos uzreiz trīs ārvalstu vizītēs – uz Lietuvu, Igauniju un Poliju. Izveidojām arī 3+1 formātu, kurā Baltijas valstis ir kopā ar Poliju un šādu modeli nodibinājām 16. janvārī. Modelis paredz ciešu koordināciju gan drošības, gan civilajos jautājumos. Veidojam arī kopīgu pozīciju. Devos arī uz Ukrainu un svētdien uz Moldovu un Rumāniju. Moldovā pašlaik ir ļoti sarežģīta situācija. Mums jāsaprot, ka karš notiek ne tikai Ukrainā, bet tas ir izvērsts pret visiem Rietumiem.
Savas politiskās karjeras laikā pārsvarā esmu bijis ekonomiskajā sektorā, kas ir Zemkopības ministrija, Saeimas Tautsaimniecības komisija un tā tālāk. Šobrīd vairāk fokusējos uz nacionālās drošības jautājumiem. Tā ir sadaļa, par kuru ir visgrūtāk runāt, jo nedz dienas plāns, nedz komisijās teiktais netiek izpausts.
Diezgan bieži man nākas aizstāt arī Latvijas Valsts prezidentu, un tā ir tāda kurioza daļa, jo neatbilstu Satversmē noteiktajiem kritērijiem, ka par prezidentu var būt, sākot no 40 gadiem. Man ir 38.
– Kas šobrīd ir Latvijas valsts lielākie izaicinājumi?
– Drošības aspekta ziņā arī mēs esam karā. Arī pret mums īsteno agresīvas darbības. Ukrainā tas notiek ar ieročiem, bet pret citām Rietumu valstīm, tai skaitā Baltiju, tiek īstenoti citāda veida uzbrukumi. Krievijas vēlme sagraut esošo pasaules kārtību un dažādiem līdzekļiem iegūt ietekmi citās valstīs ir pilnībā skaidra un nepārprotama. Tā tas ir, un viss, ko mēs darām šobrīd, – pretojamies šiem uzbrukumiem un aizsargājam arī Latvijas neatkarību. Paldies Dievam, ka visas Rietumu valstis ir pret šo karu, izņemot, protams, dažas valstis, kā, piemēram, Ungārija. Tā bremzē Zviedrijas un Somijas iestāšanos NATO.
Būtiskākais ir spēja aizsargāt mūsu valsti, un mūs apdraud arī ilgtermiņa procesi. Lai finansētu aizsardzību, vajadzīga nauda. Jābūt ilgstpējīgam modelim, kādā veidā mēs nodrošinām, lai cilvēkiem Latvijā ir iespēja sevi realizēt, pelnīt, skolot bērnus un saņemt medicīnisko palīdzību. Lai ir iespējams dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tās ir pamatlietas, lai nodrošinātu pamatpīlārus nacionālai drošībai, jo, tur, kur tā nav, ir ļoti lielas iespējas mums nedraudzīgiem spēkiem šos cilvēkus samusināt, sēt viņos šaubas un mēģināt sadragāt viņu lojalitāti Latvijas valstij. Ir vairākas vietas Latvijā, kur pašvaldību līmenī ir ļoti lielas problēmas ar cilvēkiem, kuri saņēmuši no šādiem iedzīvotājiem mandātu, un šobrīd viņi reāli realizē Latvijas valsts nacionālajai drošībai nedraudzīgu politiku.
Mēs maksājam par sankcijām pret Krieviju, un tas atstāj sekas uz ekonomiku, bet labāk ir maksāt cenu naudā, nekā ar dzīvību. Man personīgi pazīstami draugi ir krituši karā Ukrainā un viņiem ir palikuši bērni un ģimenes. Telefonā vēl aizvien saglabājušās viņu ziņas, zinu, kā viņi domāja un par ko pārdzīvoja. Nekad negribētu, lai mani tautieši piedzīvo tādu likteni.
Izrietoši no tā ar mūsu koalīcijas partneriem norit sarunas par ekonomikas revitalizāciju. Tā ir ekonomikas potenciāla atraisīšana. Mēs nevaram uzturēt ekonomiku, balstoties uz valsts parāda rēķina vai uz patēriņa. Iekšzemes kopprodukta formula ir – patēriņš, valdības tēriņi, investīcijas plus eksporta un importa bilance. Ja nevar piepildīt eksporta un investīciju sadaļu, tad ilgtspēju nevar nodrošināt. Savukārt, lai būtu investīcijas un darba vietas, Latvijai nepieciešams atvieglot birokrātijas nosacījumus. Ir jābūt iespējai ātri atvērt kontus, ātri saņemt lēmumus un tā tālāk. Mums ir daudz darāmā šajās lietās.
– Pie kā strādājat šobrīd?
– Taustāmākās divas lietas, pie kurām pašlaik strādājam, ir veselības aprūpe un digitalizācija. Veselības ministres Līgas Meņģelsones darba spējas ir nepārspējamas! Es uzskatu, ka finansējuma trūkums veselības nozarei ir kļūda, kas jālabo. Mēs ļoti labi zinām, kas notiek, kad cilvēkam ir nepieciešami medicīniskie izmeklējumi, tas nozīmē garas rindas. Samazināt finansējumu šajā nozarē, kad pieprasījums pieaug, ir absolūti ačgārni. Tieši tāpēc šī gada laikā mums būs ļoti asas sarunas ar premjeru par to, kā palielināt veselības nozares budžetu.
Kas attiecas uz digitalizāciju, mēs esam absolūti iepalikuši no savām kaimiņvalstīm, it sevišķi -Igaunijas. Igaunijā bija mana pirmā ārvalstu vizīte, un viņu centralizētā sistēma digitalizācijas informācijas jautājumos ir atmaksājusies. Mūsu gadījumā būtu pavisam citas izaugsmes iespējas, ja tas būtu darīts savlaicīgi. Ir labi, ka tagad esam sākuši virzīt lietas pareizā gultnē. Veidojam centralizētu politiku digitālajā transformācijā. Tas nenesīs augļus uzreiz, bet pāris gadu laikā tas var sniegt jau pirmos redzamos rezultātus. Modernu valsti bez tā nav iespējams uzbūvēt, un digitalizācija arī mazina korupciju. Digitalizācija atvieglo pakalpojumu saņemšanu un paver daudzas iespējas. Ukraina fantastiski izmanto visas šīs priekšrocības. Kijivas mērs un vicemērs man uzdāvināja “Kyiv Digital”, lai to varētu lietot arī Latvija. “Kyiv Digital” ir aplikācija, zem kuras ir arī dažādas sistēmas – civilaizsardzība, brīdinājumi par gaisa uzbrukumiem, norādes, kur atrodas patvertnes, tai skaitā caur šo aplikāciju var sūtīt ziņojumus drošības dienestiem. Digitalizācija ir neatņemama sastāvdaļa ne tikai drošībai, bet arī attīstībai.
Mēs arī vēlamies reģionu attīstību, nevis konsolidāciju, jo vēlamies izmantot katras vietas potenciālu. Zemkopības ministrijā mums ir 3,2 miljoni hektāru meža, tuvojamies diviem miljoniem hektāru lauksaimniecības zemei. Tas ir milzīgs resurss un potenciāls! Pašlaik neiegūstam maksimālo atdevi no šī resursa. Mums jāmēģina nodrošināt to, lai cilvēki saņem veselīgu un “zaļu” pārtiku. Ir virkne jautājumu, pie kuriem jāstrādā.
– Akūts jautājums ir skolu tīkla sakārtošana…
– Protams, tas ir liels izaicinājums. Es esmu pildījis parlamentārā sekretāra uzdevumus Izglītības ministrijā, vadījām to kopā ar Mārīti Seili. Ir viens zelta likums, ko aicinu ievērot visiem, kuri domā ko konsolidēt ne tikai izglītībā, bet arī, piemēram, veselības jomā. Ir zelta trīsstūris – pirmajā vietā izglītības kvalitāte, otrajā – tās pieejamība un tikai trešajā vietā – izglītības efektivitāte. Ir jābūt principam, ka bērni saņem izglītību tuvāk dzīvesvietai, bet pusaudži – kvalitatīvāku izglītību. Nevar būt, ka izposta reģionus vienkārši tāpēc, ka tā matemātiski sanāk. Budžeta kontekstā jau izslēdzām no darba kārtības tur reiz klusi ienestus kritērijus, pēc kuriem būtu jāaizver vēl simtiem skolu. No Rīgas un “Excel” tabulas nedrīkst skatīties uz valsts attīstību. Tie ir pilnīgi meli, ka mazākās skolās ir sliktāka mācību kvalitāte. Ne vienmēr tā ir.
– Kā cilvēki attālākos reģionos var būt pārliecināti, ka Saeima domā arī par viņiem?
– Ir politiķi, kuri uzskata, ka vislielākais izaugsmes potenciāls ir Rīgai, tāpēc jāstiprina tikai Rīga, bet pārējie gan jau tiks galā. Cits koncepts ir policentriskais, kurā domāts, par, piemēram, Rīgu, Liepāju, Ventspili, Daugavpili, Rēzekni, Valmieru, Jēkabpili, Jelgavu… Un tad notiek tāda kā plunkšķa metode – tu iemet akmeni šajās pilsētās un, cik nu tas plunkšķis ir liels, tādā rādiusā arī tiek kāds labums, bet paliek arī tukšās zonas, kuras plunkšķis neaizsniedz, un par šīm teritorijām neviens nerūpējas. Ir arī sektoriālais modelis, kurā mēs skatāmies uz Rīgu kopā ar Pierīgu. Tā ir reģionāla politika un vārds “reģionāls” nenozīmē lauki, bet tas ir mēroga jautājums. Mums jādomā par Rīgas reģionu, Ziemeļvidzemes reģionu, pierobežas reģionu un tā tālāk. Turklāt situācija pie Krievijas robežas ir pilnīgi citādāka, nekā tā ir pie Lietuvas vai Igaunijas robežas. Katrā vietā ir savi izaicinājumi. Jādomā reģionāli, nevis no potenciāla viedokļa vai policentriski. Klasiskā izpratnē pierobežas reģions ir Latgale, taču arī Alūksne ir Krievijas pierobeža. Ir bijuši vairāki piketi pie Saeimas, tostarp ar Alūksnes orķestri, kas māk skaisti piketēt. Tolaik tika aizstāvēta Alūksnes slimnīca no draudošās slēgšanas. Ir jāskatās, vai cilvēki saņems pieejamu medicīnisko palīdzību. Ir jābūt tam drošības minimumam.
– Ko jūs novēlētu Alūksnei un alūksniešiem?
– Dažkārt rīdziniekiem šķiet, ka Alūksne ir ļoti tālu, bet varbūt arī ir labi, ka uz šejieni ir jābrauc ilgāk. Jums ir fantastiska daba, unikāla vieta! Vasarā noteikti aizbraukšu atkal uz Alūksni. Novērtējiet to, kas jums ir! Katru reizi, kad atbraucu, ir tapis, kas jauns un moderns, ar gaumi. Te vienmēr ir arī ļoti silta uzņemšana. Laikos, kad Alūksnes pierobežas kaimiņš mēģina sagraut visu, kas ir cilvēcīgs, pareizā atbilde ir mūsu vienotība, sirsnība. Arī Ukrainā cilvēki vairs nenovērtē tik augstu jaunas lietas, kā kopā būšanu, iespēju aiziet ciemos padzert tēju vai paēst vakariņas ar ģimeni vai draugiem. Mūsdienās viss pārējais ir otršķirīgs un lieks.